«Pagājušajā pavasarī Rīgas Centrāltirgus uzziedēja kā vēl nekad, turklāt 90 procentu puķu stādu tirgotāju bija no Jelgavas rajona,» stāsta Augusts Sīlis. Viņš bija viens no tiem, kas pērn galvaspilsētā piedāvāja arī savā saimniecībā izaudzēto.
“Pagājušajā pavasarī Rīgas Centrāltirgus uzziedēja kā vēl nekad, turklāt 90 procentu puķu stādu tirgotāju bija no Jelgavas rajona,” stāsta Augusts Sīlis. Viņš bija viens no tiem, kas pērn galvaspilsētā piedāvāja arī savā saimniecībā izaudzēto. Pavisam drīz – jau maija sākumā – “busiņā” rūpīgi tiks sastiprināti puķu podi ar nokarenajiem ziediem, novietotas kastes ar puķu un tomātu stādiem un no Ozolnieku novada Ānes mērots ceļš pie pircējiem.
Augusts un Ilze Sīļi ir zemnieki, par kuriem droši var teikt – viņi prot gan saimniekot, gan atpūsties. Viņi māk gan paslavēt savu preci, gan pasmieties par pašu kļūdām. Sīļu ģimene neslēpj, ka darāmā saimniecībā vēl daudz, taču visu – rūpēties par stādu labsajūtu siltumnīcās, gādāt, lai produkcija atrastu ceļu pie pircējiem, apdarīt mājas darbus – ir pagrūti, īpaši pavasarī, taču viņi nepadodas un turpina saimniekot.
“Tirgoņi” zaļo visu gadu
Uz 1936. gadā celtajām vectēva mājām “Tirgoņi” Ānē Augusts un Ilze Sīļi pārcēlās pirms divdesmit gadiem. Sākumā aprūpēta piemājas saimniecība, bet pirms pusotra gada Augusts, īsi pirms savas četrdesmitās dzimšanas dienas, “paspēja ielēkt pēdējā vilcienā” un startēja kā jaunais zemnieks. Tagad “Tirgoņi” ir zemnieku saimniecība – septiņi hektāri zemes īpašumā, divdesmit viens tiek īrēts. 2000 kvadrātmetru aizņem astoņas apkurināmas plēves siltumnīcas. Augusts atklāj, ka par ES līdzekļiem iegādāta jauna tehnika, bet darbošanās joma – stādu un loku audzēšana – palikusi nemainīga. Tagad tiek lauzīta galva, kā modernizēt ražošanu un atvieglot saimniekošanu, jo siltumnīcas “zaļo” visu gadu. Agrāk Sīļu ģimene audzēja arī dārzeņus, taču tagad laukā tiek stādīti vien kartupeļi, sīpoli un sētas dilles. No puķu kāpostiem par labu ziediem saimnieki atteikušies pirms kādiem diviem gadiem un to ne mirkli nav nožēlojuši.
“To, kādas puķes tiks sētas, plānojam pēc iepriekšējo gadu pieredzes, lai gan tirgu paredzēt ir grūti,” saimnieks atklāj, ka raizes sagādā ne vien ziedu šķirnes, bet pat krāsas izvēle. Piemēram, vienu pavasari zemās petūnijas nepērk, citu tās burtiski izķer, vienu gadu pircēji prasa sarkanas ledenītes, citu – baltas. To izplānot ir neiespējami, taču pirmās puķes jāsēj jau novembra beigās. “Katru gadu norunājam, ka sēsim mazāk nekā iepriekš, bet beigās sanāk tikpat, pat vairāk,” smej Ilze. Viņa agrā pavasarī siltumnīcās pavada visvairāk laika, jo ledeņu, begoniju, pelargoniju, petūniju, surfīniju, bakopu, sīkziedu neļķu un citi stādi jāizpiķē. Nokarenās puķes uzzied podos, pārējās sarindojas kastītēs. Saimniecības darbos palīdz arī abas meitas – astoņpadsmitgadīgā Sanita un piecpadsmit gadu vecā Vineta –, taču vecāku nodarbošanās viņas neaizrauj.
Šogad saimnieki pilnveidojuši arī laistīšanas sistēmu – pie katra puķu poda piestiprinātas caurulītes, pa kurām stādam tiek piegādāts ūdens un mēslojums. Augi kastēs gan tiek laistīti no šļūtenes, taču tas tikai pagaidām, jo ērto pilienveida laistīšanu Sīļu ģimene plāno ieviest visās siltumnīcās. Ilze stāsta, ka šogad labi pārziemojušas atraitnītes, kas rudenī izstādītas laukā. Drīz arī tās būs vedamas uz tirgu. Vai puķu audzēšana ir sirdslieta? Saimniece saka – pirmām kārtām tas ir darbs, taču, ja stādu audzēšana nesagādātu prieku, diez vai būtu iespējams nopelnīt. Protams, skaisti, ka zied puķes. Šogad pirmo reizi izaudzētais tiks piedāvāts arī Stādu parādē Jelgavas pils parkā.
Visu gadu “Tirgoņos” zaļo sīpolloki – vasarā tos audzē arī ārā, bet ziemā – siltumnīcās. Augusts nosmej, ka tie ir “garšīgi” – pašlaik tos iespējams realizēt par 2,5 – 3 latiem kilogramā. Vasarā sīpolloku cena gan krītas, bet ziemā kurināt siltumnīcas atmaksājas.
Plus 27 grādi ziemā
Augusts un Ilze prot ne tikai saimniekot, bet arī atpūsties. Agrāk izrauties no darbiem mēģinājuši vasarā, dzīvojot pie jūras, taču tirgū “jābūt apritē”, tādēļ nereti brīvdienas vajadzēja pārtraukt, lai pircējiem sarūpētu lokus vai kartupeļus. Tieši tāpēc tika apsvērta doma atpūsties ziemā, un jau otro gadu Sīļu ģimene izbrīvē janvāra beigas, lai dotos uz Ēģipti. “Pirmo reizi devāmies vieni, šogad kopā ar abām meitām,” stāsta Augusts un neslēpj sajūsmu par iespēju baudīt plus divdesmit septiņu grādu siltumu laikā, kad Latvijā termometra stabiņš noslīdējis krietni zem mīnus divdesmit grādu atzīmes. Viņš gan piebilst, ka arī Ēģiptē janvāris ir ziema un 25 grādi virs nulles vietējiem nav nekāds siltais laiks.
Atpūta mājās saistās ar iekurinātu pirti. “Pirtiņa mums bijusi vienmēr. Pirmo, kad tikko apprecējāmies, Augusts cēla pats. Taču ar laiku tā nolietojās un vajadzēja būvēt jaunu,” saka Ilze. Saimnieki stāsta, ka jaunā pirts celta, domājot arī par papildu peļņu, proti, to bija plānots izīrēt viegla gara cienītājiem. Tieši tāpēc pirts būvēta plaša, ar banketu zāli. Pirmajā stāvā telpas aizņem apmēram septiņdesmit kvadrātmetru, otrajā – visus simts. Tagad Ilze un Augusts gan mazliet šaubās, vai doma par pirts izīrēšanu bijusi laba, taču, visticamāk, sākotnējā iecere tiks realizēta. Vēl jāsakārto apkārtne – jānobruģē ceļš, jāierīko stāvlaukums, apstādījumi, lai pirts viesus netraucētu saimnieki un otrādi.
