Pēc Jūrmalas skandāla vērojot notiekošo, prātā nāk padomju laika multiplikācijas filma. Tajā apvēlies bebrs un vājš sesks nodarbojas ar sportu.
Pēc Jūrmalas skandāla vērojot notiekošo, prātā nāk padomju laika multiplikācijas filma. Tajā apvēlies bebrs un vājš sesks nodarbojas ar sportu. Precīzāk, bebrs apvārdo otru un liek viņam savā vietā novājēt, skrienot apkārt dīķim, peldot, lēkājot, kamēr pats uz visu noraugās, turpinot uzbaroties. Sesks ik pa laikam aizelsies prasa: “Varbūt pietiks?!”, bet bebrs tikai turpina viņu dresēt. Šķiet, ka Jūrmalas skandāls licis sabiedrībā arvien biežāk izskanēt šiem “varbūt pietiks?!”. Kāpēc tie ir tik klusi, nesaistīti un pasīvi protesti?
Daļa atbildes rodama faktā, ka Jūrmalas skandāla telefonsarunu ieraksti rada pārliecību: līdzīgi darījumi politikā notiek visu laiku. Termini, kas izskanēja sarunās, kā arī plašais partiju saraksts, kas tajās pieminēts, liek domāt, ka ačgārnību ir tik daudz un tās tik lielas, ka cīnīties pret to būtu kā Donam Kihotam ar vējdzirnavām. Vairākās vēlēšanās tauta noticējusi jaunajām partijām. Bet tās tomēr nekļūst par tādām mesijām, kā solīja pirms nākšanas pie varas. Tā vietā dzirdēti politiskie skandāli bez īpašām negatīvām sekām tajos iesaistītajiem. Nav tiesas spriedumu ar cietumsodiem, vēl vairāk – skandālos iesaistītie lielākoties joprojām darbojas politikā. Tāpēc sabiedrība ir nogurusi, riebumā novēršas, nevar atrast spēku, tā tikai nopūšas un nevarībā nolaiž rokas.
Situāciju neuzlabo lielākās daļas varas paziņojumi un rīcība – smīns, pilnīgais miers un neizpratne, kādus paskaidrojumus sabiedrība gaida, jo, premjera vārdiem runājot, nekas jau nav noticis. Arī daži eksperti tā vietā, lai skaļi paustu, ka šādiem politiķiem nav vietas cīņā par vēlētāju uzticību, izteikušies, ka tautai atmiņa esot īsa. Arī fakts, ka Latvija ir maza valsts, kur cits citu pazīst, iespējams, dod ieguldījumu notiekošajā. Teju katram kādā partijā ir kāds zināms cilvēks, bet politiskā vide ir tik šaura, ka cits citu pazīst un protestēšanas gadījumā spiesti rēķināties ar pretuzbrukumu. Tas ne vien liek aizdomāties par to, kurš pirmais metīs akmeni, bet arī – kādas ir alternatīvas.
Tā kā īstas alternatīvas, par ko balsot, nav, pastāv divas iespējas – vai nu vēlēšanās nepiedalīties, vai arī balsot par mazāko ļaunumu. Pirmais variants nav risinājums, jo nebalsojot vēlētājs ne tikai zaudē jebkādu iespēju justies pārstāvēts politiskajā dzīvē, bet arī palielina jau tā lielo norobežošanos un vienaldzību pret valstī notiekošo. Vēlēšanas nav arī referendums, kur vajadzīgs noteikts kvorums. Tā kā pat, ja balsot aizietu tikai puse vēlētāju, tās būs notikušas un parlamentā tiks ievēlēti tie, kurus atbalstījusi tikai aktīvā sabiedrības puse. Tātad – izvēlēties mazāko ļaunumu un balsot par kādu partiju pat bez pārliecības, ka tā ir labākā, nevis tikai uz citu vājo partiju fona, bet labākā vispār (piemēram, tāda, par kuras partijas biedru vēlētājs būtu gatavs kļūt)?
Šķiet, mazākā ļaunuma scenāriju pašlaik paredz tie, kas ir pie varas, jo domā, ka citu variantu nav un vēlētāji tik un tā par viņiem balsos. Līdzšinējā lielākās sabiedrības daļas reakcija to arī apstiprina, jo tā vietā, lai pieprasītu un sagaidītu adekvātu politiskās elites atskaitīšanos, mēs – vēlētāji – tikai pārslēdzam televīzijas kanālus no tā, kas runā par Jūrmalas skandālu, uz to, kas par politiku nerunā, ignorējot faktu, ka norobežošanās no tā, kas notiek, un šķietamā vienaldzība ir viens no iemesliem, kāpēc daļa politiķu jūtas visu varoši. Viņi nerēķinās ar būtiskām negatīvām sekām un strādā tālāk, jo cer, ka reklāmas un saukļi, kā arī “īsā” tautas atmiņa ļaus pie varas palikt arī pēc vēlēšanām.
Taču tas tā var nebūt, ja sabiedrība pret to, kas notiek, protestē un pieprasa adekvātu politiķu reakciju – ne tikai atrakstīšanos, bet patiesu atbildi un nostāju gan no tām partijām, kas ir tieši iesaistītas vai pieminētas skandālā, gan tām, kas noskatās no malas. Pēc sabiedriskās domas aptaujas par sabiedrības iesaistīšanos politikā un tās uzskatiem par tajā notiekošo nav iemesla optimismam, aptauja ļauj nonākt pie vienkārša un neiepriecinoša secinājuma: mums nepatīk viss, kas valstī norisinās, bet mēs neticam, ka varam kaut ko mainīt, un gaidām, ka viens līderis visu saliks vietās. Tātad aicinājums uz sabiedrības protestiem ir naivs optimisms? Varbūt pietiek un Jūrmalas skandālam jākļūst nevis tikai par priekšvēlēšanu kampaņas sākumu, bet par pēdējo pilienu sabiedrības pacietības kausā un robežšķirtni, kas politiskajām partijām liek sadalīties divos blokos atkarībā no tā, ko politiķi domā un kā par notikušo atskaitās vēlētājiem. Sabiedrībai laiks saprast, ka tāda stingrā līdera, kas visu sakārtos, Latvijā nevar būt. Atcerēsimies, ar ko beidzās Eināra Repšes un Andra Šķēles ienākšana politikā – viņi ilgtermiņā nekļuva par tiem stingrajiem līderiem, par kādiem daļa sabiedrības balsoja vēlēšanās. Vietā, lai sabiedrība aktīvi piedalītos politiskajos procesos, tā labprāt ievēlētu stingro līderi, kas visu izdarīs pareizi, atņemot vēlētājiem nepieciešamību vērot, vērtēt un kritizēt politikā notiekošo.
Pienācis laiks iedzīvotājiem pārvērtēt savu pasivitāti un parādīt, ka viņi negrib kārtējo reizi izvēlēties mazāko ļaunumu. Francijā sabiedrība vairākas dienas protestēja pret viena likuma pieņemšanu. Latvijā daļa politiskās elites savā visatļautībā iespļāvuši vēlētājiem sejā, drastiski iedragājot uzticību ne tikai pāris partijām, bet visam politiskajam procesam, jo mēs šķietami esam spiesti izvēlēties mazāko ļaunumu. Un ko darām? Sēžam pie televizoriem, lai gan vajadzētu iet ielās un protestēt pret Jūrmalas skandālā pieminētajām personām, partijām, kā arī valdību, kurā šīs partijas joprojām strādā. Varam runāt arī par varbūtību boikotēt vēlēšanas, ja tām neseko adekvāta politiķu reakcija. Protestos vietējai elitei būs jāieklausās.
Saīsināti no politika.lv
Dace Akule, starptautisko attiecību maģistre
