«Ziņas» pagājušajā lapā «Ņam, ņam» lasītājus aicināja sūtīt interesantus stāstus par zivju ēdieniem un to receptes. Lūk, kāda vēstule.
“Ziņas” pagājušajā lapā “Ņam, ņam” lasītājus aicināja sūtīt interesantus stāstus par zivju ēdieniem un to receptes. Lūk, kāda vēstule.
Viss sākās ar to, ka pirms gadiem četrdesmit Meža fakultātes dekāns Alfons Grīnfelds bija nometis savu cepuri Engures apkārtnes mežā, piespēris kāju un paziņojis: “Te būs mūsu atpūtas bāze!”
Vieta eleganta: pārsimt metru attālumā Jūrmalas šoseja, vēl dažu minūšu gājiens – un Baltijas jūras līča smiltis bez akmeņiem, seklums vismaz katrus simt metrus no krasta, priedes, ogas, sēnes – viss, ko vien pilsētnieka sirds var vēlēties.
Dekāna vārdi bija teikti auglīgā reizē. Pāris gados minētajā vietā izauga ducis divstāvīgu mājeļu ar kamīniem, gāzesplītīm un visu pārējo, kas nepieciešams pilsētniekam, kurš uz pāris nedēļām izrāvies no Jelgavas karstuma, putekļiem un jēlā asfalta.
Es biju fakultātes mācībspēks, un arī man likumīgi pienācās šī izprieca, tādēļ kādā astoņdesmito gadu augusta nedēļā tur arī ierados – ar kundzi, meitu un kādu radinieku ģimeni – šoferētājiem.
Pirmās dienas intensīvi “jūrojām” – bijām apsauļojušies, izmirkuši un, atklāti sakot, gandrīz vai apnikuši, tādēļ mūsu galviņās modās citas domas un projekti, kuru saturu varēja apkopot vienā vārdā – zivis!
Mūsu vēlmes bija loģiskas: kas tā par dzīvošanu jūrmalā bez svaigi kūpinātām butītēm, lucīšiem, reņģītēm utt. Engures pārtikas veikalos zivju sortiments bija tāds pats kā Jelgavas tirgū: siļķes un skumbrijas. Tās mums nevajadzēja.
Ko mums darīt – nezinīšiem un vietējos apstākļus nepārzinošiem?
“Aizbrauksim līdz Bērzciemam,” apvidus karti studēdams, ierosināja radinieks.
Braucām. Nevajadzēja nemaz nonākt līdz Bērzciemam, kad pa žigulīša atvērto logu iebrāzās kūpinātu zivju smarža. Ar augstu sētu aizjoztajās ēkās risinājās mūs interesējošais process: skursteņi vēla pelēcīgu dūmu mutuļus, un visa apkārtne smaržoja. Apsardzes dienesta netraucēti, metāmies iekšā.
“Kā būtu ar kādu zivtiņu?” jautājām pirmajam sastaptajam tantukam, kuras zvīņām aplipušais ķitelis lika noprast, ka kundze ir īstā.
“Tur tālāk ir veikals. Samaksājiet, tad mēs iedosim,” tantuks vēlīgi paskaidroja. “Tikai šodien ir mencu diena, nekā cita nedabūsiet.”
Veikalā mums ieteica samaksāt par kasti – kādiem sešiem kilogramiem. Parēķinājām. Lielie četri plus pāris skuķēnu – katram pa kilogramam (!) vien sanāks.
Mencas bija varenas. Lai iedabūtu kastē, astes vajadzēja pielocīt.
Ceļā līdz mājiņai sarunas nerisinājās; mūsu acis kāds it kā bija piesaistījis smaržojošajai zivju kastei.
Žigulītis palika neaizslēgts, pusskriešus devāmies uz virtuvi, kastes nesējs priekšgalā, pārējie aiz viņa.
Tad – avīzes uz galda, kaste virsū, un mēs ap to kā indiāņi ap rituāla ugunskuru.
Klusumu nākamajā pusstundā vai pat ilgākā laikā pārtrauca tikai ēšanas šņaksti un avīžu papīra burzīšana. Acis mirdzēja, sejas smaidīja: lūk, šitā bija līksmošana ar jūras veltēm!
Gan jau kāds ir baudījis zivju pagrabiņa “Nemo” mencu Jelgavā, ja laimīgi gadījies to nopirkt. Bet kas ir tā, salīdzinot ar mūsu Bērzciema pirkumu – pupu mizas!
Tā nu mēs, omulīgi sēdēdami Engures mājiņā, locījām iekšā zivis bez maizes vai kādiem citiem blakusproduktiem. Pēdējo mencu nācās dalīt – mūsu skuķēni no ēšanas sacensībām izstājās.
Pēc tam vajadzēja meklēt katram savu gultiņu, jo citām nodarbēm vairs nebija spēka.
Otrā rītā kāds naivi pacilāja zivju kasti – tur nu gan nebija palikusi ne asaciņa.
Gadu gaitā mainījās Engures zvejnieku licences, kādu laiku kombināts pat nestrādāja, taču aprakstītā mencu rīšana palikusi atmiņa vēl šodien.
