Iestājoties siltākam laikam, pilsētas ielās biežāk parādās velosipēdisti.
Iestājoties siltākam laikam, pilsētas ielās biežāk parādās velosipēdisti. Lai gan Jelgavā ir gaužām maz ceļu, pa kuriem droši var pārvietoties, minot pedāļus, riteņbraucēju kļūst arvien vairāk.
Līdz septiņu gadu vecumam bērns drīkst būt vien pasažieris, līdz divpadsmit – braukt ar velosipēdu pagalmā, parkā vai uz ielas kopā ar pieaugušo, savukārt vēlāk, ja nokārtots eksāmens, bērns kļūst par pilntiesīgu satiksmes dalībnieku. Divritenis ir ne tikai pārvietošanās līdzeklis, bet arī aktīvās atpūtas aksesuārs un sporta rīks, tādēļ tas jāiegādājas atkarībā no braucēja prasībām un interesēm, jo divriteņu lietošanas specifika būtiski atšķiras. Par to, kā neapjukt plašajā piedāvājumu klāstā, stāsta veikala “Experts” vadītājs Edgars Rutkis.
Pirms iegādāties divriteni, jātiek skaidrībā, kam tas tiks izmantots. Nereti gadās, ka nopērk vizuāli pievilcīgu velosipēdu, taču tas neatbilst braucēja vēlmēm, vai izvēlas divriteni ar vairākiem ātrumiem, taču tie netiek izmantoti. E.Rutkis uzsver, ka tas iepriekš jāpārrunā arī ar bērniem un jānoskaidro, vai mazais plāno mīt pedāļus pa ceļu vai lēkt pa tramplīniem. Tas ir būtiski arī tāpēc, lai izvēlētos piemērotākās riepas. Pārvietojoties pa pilsētu, nav nepieciešamas riepas ar lielu protektoru, tādas paredzētas agresīvai braukšanai. Pirms maksāt naudu, speciālists iesaka velosipēdu “iemēģināt”, jo atkarībā no rāmja ģeometrijas braukšana var izvērsties par īstām mocībām vai sagādāt baudu.
Ir vairāki velosipēdu veidi, piemēram, kalnu, ceļa, šosejas divriteņi, kā arī BMX un tādi, kas paredzēti ekstrēmajam sportam. Latvijā ierastākie ir kalnu, jo ar tiem iespējams braukt gan pa ielu, gan mežu. E.Rutkis piebilst, ka atšķiras arī sievietēm un vīriešiem paredzētie – daiļā dzimuma pārstāvēm tie tiek piedāvāti ar rāmi, kas nodrošina vieglāku uzkāpšanu un nokāpšanu. Taču atšķirība nav tik būtiska, vienīgi vīriešiem domātie braucamrīki ir stingrāki un labāk ripo, tādēļ dāmas nereti izvēlas puišiem paredzētos spēkratus. Taču, lai ikviens pārvietošanās līdzeklis kalpotu ilgāk, svarīga ir kvalitāte, ko neapšaubāmi garantē zīmols.
E.Rutkis atklāj – velosipēda cenu būtiski ietekmē tā kvalitāte. Jārēķinās vidēji ar 150 – 200 latiem, par 300 latiem jau iespējams nopirkt profesionālu “aparātu”, savukārt ekstrēmā sporta cienītājiem jāšķiras no apmēram 400 latiem. Protams, pieejami arī lētāki divriteņi, taču tie visbiežāk kalpos vien pāris sezonu, jo darināti no tērauda, savukārt velosipēds ar alumīnija rāmi ir viegls, bet izturīgs.
Speciālists norāda, ka divriteni iespējams iegādāties arī pa detaļām, taču neprofesionālim, lai tās saliktu kopā, nepieciešams ilgs laiks, tādēļ labāk velosipēdu pirkt specializētā veikalā. Divritenim līdztekus ierastajām detaļām jābūt aprīkotam ar atstarotājiem – priekšpusē baltu, aizmugurē sarkanu, savukārt riteņu spieķos vai pedāļos – ar diviem oranžiem vai dzelteniem. Pieticīgam riteņbraucējam nekas vairāk nebūs nepieciešams, taču, ja spēkrats kļuvis arī par dzīvesveidu, noteikti to derētu “palutināt” ar aksesuāriem. E.Rutkis gan norāda, ka bieži vien tas, kas tiek uzskatīts par “ekstru”, ir drošībai nepieciešams aprīkojums. Piemēram, mirgojošs lukturis spēkrata aizmugurē garantēs, ka citi satiksmes dalībnieki jūs pamanīs no krietni lielāka attāluma. Tādu lampiņu iespējams iegādāties vidēji par 2,5 latiem, taču tirgotāji piedāvā arī dārgākus lukturus. Pārvietojoties noderēs ātrumrādītājs jeb stūres dators, kas fiksē nobraukto kilometru skaitu un ātrumu, ar kādu minat pedāļus. Cena – aptuveni septiņi lati un vairāk.
Runājot par velobraucēja ekipējumu, E.Rutkis ir kategorisks – ķiverei jābūt obligāti, īpaši bērniem. Taču ierasts, ka par aizsargcepures nepieciešamību braucējs aizdomājas tikai tad, kad gūtas nopietnas traumas. Iegādājamas gan lētas, gan ļoti dārgas ķiveres, taču speciālists atkal norāda uz kvalitāti – drošībai nedrīkst taupīt. Sertificēta ķivere ir triecienizturīga. Tā maksā, sākot no 10 latiem. Līdzīgi ir arī ar cimdiem. Velocimdi darināti no īpaša materiāla, turklāt plaukstas daļa ir polsterēta. Tas ne tikai pasargā rokas no nobrāzumiem, ja gadījies nokrist, bet arī padara komfortablāku stūri. Īpaši roku aizsargi paredzēti arī ekstrēmajiem sporta veidiem.
Kad kārotais spēkrats iegādāts, jāpadomā par drošību. Noteikti jāpieraksta velosipēda modelis un sērijas numurs. Ja divriteni nozags, tas palīdzēs to atrast un identificēt. Savukārt papildu atstarojošie elementi, dažādas uzlīmes vai citas īpašas zīmes riteni padarīs maksimāli atpazīstamu. E.Rutkis smej – ja velosipēds ir dārgs, to labāk neatstāt bez uzraudzības, taču, ja citādi nevar, jāizlīdzas ar drošības slēdzeni. Viņš atklāj, ka zagļi nepūlas piemeklēt atslēgu, bet izlīdzas ar knaiblēm. Tādēļ pieslēdzējam jābūt biezam, darinātam no cieta materiāla, piemēram, tērauda. Cena – sākot no desmit latiem.
Kā ikvienam spēkratam, arī velosipēdam nepieciešama tehniskā apkope. Veloservisā braucamrīks būtu jānogādā vismaz reizi gadā, taču E.Rutkis norāda – jo biežāk pie speciālistiem “piebrauks”, jo labāk divritenis kalpos. Turklāt pirmo reizi tas jāpārbauda pēc pirmajiem 100 – 200 kilometriem. Jāatceras, ka velosipēda ķēde stiepjas un, piemēram, kalna divritenim tā izturēs apmēram divus tūkstošus kilometru. Servisa izmaksas nav tik dārgas, lai velosipēdu, ja tā nav sirdslieta, “ķimerētu” pats, pārliecināts speciālists un braucamrīka labošanu iesaka uzticēt profesionāļiem.
