Hokeja drudzis turpina pārņemt Latviju, un ar to sasirgst arvien vairāk un vairāk cilvēku.
Hokeja drudzis turpina pārņemt Latviju, un ar to sasirgst arvien vairāk un vairāk cilvēku. Pat tie, kas vēl pavisam nesen spītīgi apgalvoja – hokejs mani neuzrunā. Jāatzīstas, pirms pāris dienām arī biju viena no tām, kas īpašu interesi par šo sporta veidu neizrādīja – spēles rezultātu parasti nejauši uzzināju nākamajā dienā no kolēģiem vai kāda cita aizrautīga līdzjutēja. Man pat prātā nevarēja ienākt gandrīz divas stundu pavadīt, vērojot, kā uz ledus ripu trenkā desmit hokejistu. Taču tagad viss ir citādi, un beidzot hokeja drudzis skāris arī mani. Droši vien, ja šo spēli būtu centusies iemīlēt, to vērojot pa televizoru, par hokeju nerakstītu. Bet es biju tur, kur prieks par gūtajiem vārtiem un pārdzīvojums par zaudētajiem izpaudās visskaļāk. Es biju “Arēnā Rīga”, kad tūkstošiem līdzjutēju gavilēja par Slovēnijas komandas sakāvi. Skanot Latvijas himnai, sapratu – bez hokeja nu vairs nekā…
Tas, ka nokļuvu hokeja virpulī, gadījās pavisam nejauši – proti, kāds ļoti labs draugs paziņoja, ka viņam ir divas biļetes uz Latvijas – Slovēnijas un pēc tam Somijas – Čehijas spēli. Turklāt viena paredzēta man. Biju pārsteigta – mani vest uz hokeju nudien nav prāta darbs. Sākumā iebildu, ka nenovērtēšu tādu pasākumu, bet pēc tam piekāpos un devos atbalstīt mūsējos.
Nav iespējams vārdos izstāstīt sajūtas, kas pārņēma, tuvojoties arēnai – fani, bruņojušies taurītēm, karodziņiem un visādiem citādiem verķīšiem, straumēm plūda uz izšķirošo spēli, un es gribot negribot sajutos piederīga tiem tūkstošiem…
Sajūsma par lielisko spēli bija neviltota, un jau pēc pirmajiem mūsējo gūtajiem vārtiem šķita, ka tādu troksni, kas valdīja apkārt, agrāk neesmu dzirdējusi, bet pēc piektajiem vārtiem biju pārliecināta, ka neko skaļāku neesmu piedzīvojusi.
Pēc Latvijas izlases mača šķita likumsakarīgi noskatīties, kā hokeju spēlē čehi un somi. Bija interesanti vērot, kā sarkanbaltsarkanās tribīnes nomaina zili krāsotie somu līdzjutēji, un salīdzināt ne tikai sacensību, bet arī ovācijas. Neapšaubāmi latviešu fanus vienotībā nevienam nepārspēt, bet somu un čehu spēles maniere bija ko vērts.
Hokejs – tas ir forši. Vēl jo vairāk tad, ja ripai seko nevis televizora ekrānā, bet klātienē, sēdi nevis omulīgā kafejnīcā, bet ledusvēsā hallē, bļauj līdzi nevis pāris desmitiem līdzjutēju, bet tūkstošiem… Bez hokeja nu patiesi vairs nekā… Tas nekas, ka man vēl aizvien ausīs rēc taurītes un laimīgie hokeja fani laiku palaikam uzgavilē: “Latvija!” Laikam tomēr vajadzēja uz spēli paņemt līdzi ausu aizbāžņus…
