Ziedošu ābeļu ieskautā mājā Svētē pensijas gadus vada Jānis Stunda.
Ziedošu ābeļu ieskautā mājā Svētē pensijas gadus vada Jānis Stunda. Viņam jau rit devītais gadu desmits, bet kungs ir mundrs un notikumus, kas risinājušies pirms krietna laika, atmiņā atsauc tikpat viegli kā neseno Latvijas – Kanādas hokeja spēli. Bez televizora un radio vectēvs savu ikdienu iedomāties nespēj – viņš zina visu, kas pasaulē notiek, un labprāt stāsta par to, kas piedzīvots jaunībā un brieduma gados.
J.Stundas mazmeita teic, ka, klausoties vectēva stāstus, pavadīts ne viens vien vakars, tādēļ sarunas laikā rosina atcerēties gan armijā pavadīto laiku, gan kolhoza gadus. “Kolhozus nolikvidēja par agru. Varēja palikt kolektīvās saimniecības,” nosaka Stundas kungs, taču viņš pārliecināts – notika tā, kā vajadzēja notikt.
Strādāt bija vieglāk
J.Stunda piedzima 1922. gadā Sesavā. Tur arī iegūta pamatskolas izglītība. Vecākiem piederēja jaunsaimniecība, tādēļ mīlestība pret zemi ieaudzināta jau bērnībā. Vēlāk Jelgavas Valsts arodskolā apgūta mehānika. “Kad mācījos trešajā kursā, mani aizsūtīja uz Vāciju. Tur pavadīju gadu, kad atgriezos mājās, strādāju uz dzelzceļa par atslēdznieku. Dzelzceļa depo pavadīju arī okupācijas laiku, līdz 1944. gadā mani iesauca padomju armijā. Dienēju 43. latviešu gvardes divīzijā, piedalījos karā, bet 1946. gadā tiku demobilizēts,” kungs atceras, ka armijā uzdienējies par seržantu, sava artava ieguldīta, apmēram trīs mēnešus cīnoties Kurzemes katlā.
Pēc kara J.Stunda atgriezies dzimtajā pusē, kur strādāja pie tēva, vēlāk noskatīta skaista meitene Ausma, un Stundu ģimene pēc kāzām saimniekoja pastāvīgi, aprūpējot sievai piešķirtos desmit hektārus zemes. Bet tad sākās kolektīvās saimniekošanas laiki, un 1949. gadā Sesavas pusē tika nodibināts kolhozs “Padomju jaunatne”. Tajā divus gadus J.Stunda bija cukurbiešu posminieks, bet vēlāk tika iecelts par 2. laukkopības brigādes brigadieri. “Toreiz dzīvot varēja vieglāk – lai gan nebija tehnikas un zemi vajadzēja apstrādāt ar zirgiem, netrūka vietējā darbaspēka, nebija ne baltkrievu, ne leišu. Tagad ir otrādi,” konstatē vectēvs, piebilstot, ka bijis ļoti prasīgs brigadieris, kas rūpējies, lai brigādē vienmēr būtu disciplīna – savu reizi jau varēja iedzert, taču ne darba laikā. Viņš stāsta, ka tas bija atbildīgs amats. Dažādi mērījumi, uzskaites prasīja daudz zināšanu, tās apgūtas strādājot, jo nebija agronoma izglītības. Stundas kunga neatlaidība un darba mīlestība tika augstu novērtēta. “1965. gadā man piešķīra apbalvojumu – Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu – par augstiem rādītājiem cukurbiešu audzēšanā. Toreiz bietes audzējām 60 hektāru platībā un novācām 50 tonnu sakņu no hektāra. Tas bija liels sasniegums,” stāsta vecais vīrs. J.Stunda saņēmis arī vairākus citus apbalvojumus – par piedalīšanos vissavienības lauksaimniecības izstādē – divas bronzas un lielo sudraba medaļu –, par panākumiem lauksaimniecībā iegūti pāris Augstākās padomes prezidija Goda rakstu.
Priekšnieks bez volgas
Tolaik, lai būtu brigadieris, obligāti vajadzējis stāties partijā. Tās biedrs Stundas kungs bija trīsdesmit gadu un ievēlēts par PSRS Augstākās padomes deputāta kandidātu. “Par to ik mēnesi man maksāja 100 rubļu, bet divas reizes gadā devos uz sesijām Maskavā. Vēlāk padzirdēju, ka tiem, kas netika ievēlēti par deputāta kandidātiem, piešķīra volgu,” viņš saka, piebilstot, ka volgas viņam gan nekad neesot bijis – visu mūžu nobraukājis ar GAZ 69 jeb “bobiku”, bet vēlāk par 2200 rubļiem iegādāts jauns moskvičs.
J.Stunda smej, ka 1967. gadā “iemānīts” par kolhoza “Uzvara” priekšsēdētāju. “Toreiz bagāti un spēcīgi bija divi kolhozi – “Padomju jaunatne” un “Avangards”. Tie vienmēr sacentās, jo bija lielākie konkurenti. Bet “Uzvarā” nebija nekā, tādēļ ieguldīju milzīgu darbu, lai arī manis vadītais kolhozs uzplauktu,” saka bijušais priekšsēdētājs. Piemēram, “Padomju jaunatnē” rudenī nokūla 40 centneru graudu no hektāra, bet “Uzvarā” raža bijusi uz pusi mazāka, taču pavisam drīz šie skaitļi kļuva līdzīgi, un kolhoza teritorijā sākās intensīva būvniecība. Kungs stāsta, ka 1967. gadā Latvijā plosījās vētra, kas sagāza ne mazums koku – no meža izvests 2000 kubikmetru baļķu. Tos izmantoja celtniecībai. Tika uzslieta ferma 200 lopiem, graudu kalte, kombainu šķūņi un pirmā daudzdzīvokļu māja. 1973. gadā, kad notika “Uzvaras” un “Padomju jaunatnes” apvienošana, kolhozi bija gandrīz vienlīdz spēcīgi.
“Man nebija augstākās izglītības, tādēļ apvienotajā kolhozā piedāvāja strādāt par vietnieku, taču ievēlēja par priekšsēdētāju Kirova vārdā nosauktajā saimniecībā,” atceras kungs. Tur zeme bijusi švakāka nekā Sesavas pusē, taču priekšnieks atkal varēja lepoties ar uzteicamu ražu, un 1975. gadā viņu par panākumiem lauksaimniecībā apbalvoja ar Oktobra Revolūcijas ordeni. “Pēc kādiem diviem gadiem Kirovu apvienoja ar “Straumi”, un mani norīkoja par 1. ražošanas iecirkņa priekšnieku. Tajā laikā man tika izteikts priekšlikums atgriezties “Padomju jaunatnē”, bet bija apnicis skraidīt pa pasauli,” saka vectēvs.
***
“Tā aizgāja tā pasaules godība,” mazliet skumji novelk Stundas kungs, neslēpjot sašutumu par to, ka daudzviet zeme stāv neapstrādāta. Viņš labprāt jaunos pamāca, kas pavasarī un rudenī ar to darāms, lai gan saprot – tagad citas saimniekošanas metodes. Runājot par laiku, kad visi spēki veltīti kolhoza uzplaukumam, viņš atklāj, ka strādājis tikai tautas labā un sev nerausis – pat māju neesot uzcēlis, lai gan daudzi priekšnieki to izdarīja. Tagad par 44 smagiem darba gadiem saņem vien 92 latus mēnesī. “Pirms naudas reformas pensija bija 150 rubļu, pēc – 30 latu,” par tādu netaisnību kungam sāp sirds, bet viņš saglabā optimismu. Un kā nu ne – par vecotēvu rūpējas mazmeitas, un ikdienu spēku iespējams smelties, izejot dārzā.
