Sabiedrībai nav noslēpums, ka daudzu gadu garumā virknē nozaru vērojamas ne tās pozitīvākās tendences.
Sabiedrībai nav noslēpums, ka daudzu gadu garumā virknē nozaru vērojamas ne tās pozitīvākās tendences. Tuvojoties mācību gada noslēgumam, aktualizējies jautājums par pamatskolu skolēnu nesekmību. Vienlaikus piesaukti dažādi šīs negācijas iemesli – slikta vecāku un mācību iestādes sadarbība, nepietiekama pedagogu pieredze darbā ar tiem, kas lēnāk apgūst mācību vielu, un nebeidzamais skolotāju deficīts, tomēr kā galvenais nesekmības cēlonis minēts ne audzēkņu slinkums, bet motivācijas trūkums jau tā paplānās skolas maizītes saņemšanā. Agrāk vai vēlāk tas noved pie nesekmības, kas pamatskolas beidzējiem, pirmkārt, nozīmē pagaidu liegumu turpināt mācības vidējās izglītības iestādē.
Dzirdēts, ka skolēnu nevēlēšanos apmeklēt mācību stundas veicina arī virkne blakus interešu – interneta saloni, kur jaunā paaudze atstāj sagrabinātos pusdienu santīmus, klaiņošana vai izdarības, kas balansē uz likumpārkāpumu baisās robežas.
Iespējams, skolēnu vidē tik izplatīto ieradumu mācību klases nomainīt pret datorsaloniem par mata tiesu mazinājuši daudzās pašvaldībās noteiktie laika ierobežojumi un policijas reidi, tomēr tā ir un paliek cīņa ar sekām, kuru cēloņi meklējami krietni dziļāk. Šajā kontekstā reizēm piesaukts “sociālais” faktors, kad vecāki pārmērīgas (bet saprotamas) aizņemtības dēļ nespēj rast pietiekami daudz laika, lai atvases pieskatītu un interesētos par viņu sekmēm (tas kļūst par vēl vienu antimotivācijas faktoru, bērni redz, ka izglītotai mātei, lai izdzīvotu, jāstrādā vairākos darbos), pat nerunājot par nelabvēlīgo ģimeņu nepaēdinātajām atvasēm.
Tomēr arī skolēni no it kā “normālas” vides bieži nonāk nevēlamā situācijā, ārpus mācību laika attopoties pilnīgā bezdarbībā un teju vai “apburtā lokā”, jo nodarbības, kas it kā interesētu, bieži nav pa kabatai. Savukārt tas neapšaubāmi veicina nomāktību, apātiju un bezcerīgu ļaušanos pašplūsmai.
Interešu trūkums un bezmērķīgums ir nopietns priekšnoteikums degradācijai, jo galu galā izveidojas situācija, kad pusaudzi pārņem vienaldzība ne tikai pret mācībām, bet pret dzīvi vispār. Uz šā fona kā izsmiekls skan augsta ranga politikāņu pirms pašvaldību vēlēšanām deklarētais, ka tām “jārod” (vajadzības izteiksme skan iedarbīgi) iespēja apmaksāt bērnu ārpusmācību nodarbības, labi apzinoties, ka, līdzīgi iepriekšējiem gadiem, knapināšanās turpināsies.
No citas problēmas puses raugoties, gana svarīgs jautājums – kādas attiecības pastāv virknē “skolotājs – skolēns – sociālais pedagogs”. Grūti aizmirst pieredzējušas skolotājas ar rūgtumu teikto, ka “sociālie pedagogi skolās traucē”, jo nereti kā risinājumu izliktai zemai atzīmei nevis rosina paslinkojušu skolēnu uzlabot zināšanas, bet gan taisnā ceļā dodas pie “sliktās” skolotājas ar stingru ultimātu – tam audzēknim par katru cenu jāizliek apmierinoša atzīme, citādi nabadziņš pārdzīvo… Jo gadu no gada pieradis, ka auklējas un saņem zināšanām neadekvāti augstas atzīmes, taču neviens nesatraucas, ka vienā brīdī vadzis lūzīs…
Jebkurā gadījumā savādi uzzināt, ka atbildīgajām institūcijām plāna kompleksai cīņai ar skolēnu nesekmību nav vispār. Raugi, jauno cilvēku intereses valsts līmenī tā arī paliks joma, uz kuras rēķina ietaupīt. Nerisinot šo jau samilzušo problēmu, valsts nākotnes vīzija nešķiet diezin cik spoža, jo otrgadnieki un no skolām ar sliktu liecību rokās izstumti divnieku karaļi darba tirgū nav pieprasītākās kategorijas. Padibeņu rindās gan tādiem vieta atradīsies, un pēc gadiem varēsim konstatēt, ka atkal kāds jauns cilvēks nokļuvis plānā valsts maizē, tikai jau otrpus restēm.
