15. maija rītā «Ziņu» redakcijā tika saņemta ziņa, ka pēcpusdienā Ozolniekos un Jelgavā plāno ierasties karogota autokolonna, kuras dalībnieku mērķis ir aģitēt, vākt parakstus par Latvijas vēstures mācīšanu skolās.
15. maija rītā “Ziņu” redakcijā tika saņemta ziņa, ka pēcpusdienā Ozolniekos un Jelgavā plāno ierasties karogota autokolonna, kuras dalībnieku mērķis ir aģitēt, vākt parakstus par Latvijas vēstures mācīšanu skolās. Šajā sakarā trim atmodas sākuma gados dzimušām meitenēm, kas humanitārā augstskolā nupat beigušas pirmo kursu, uzdevu jautājumu: “Kas ir 15. maijs?” Iestājās mazliet bikla pauzīte, un tad viena smaidot atbildēja: “Ģimenes diena.” Tik tiešām, jau nolemts, ka ar nākamo gadu Latvijā svinēs šo ANO ierosināto un daudzās valstīs pieņemto dienu. Vai nav jauki, ka meitenēm šīs vērtības ir tuvas! Bet kā ar Kārļa Ulmaņa vadīto apvērsumu 1934. gada 15. maijā, kas līdz pat okupācijai Latvijā tika atzīmēti kā nacionālās atdzimšanas svētki? Te jaukajām studentēm atbildes nebija. Bet vai viņām būtu jāzina, ka mūsu senči beidzamajos simts gados padzinuši vismaz divu valstu parlamentus (Krievijas Satversmes sapulce, ko 1917. gadā Petrogradā izklīdināja latviešu sarkanie strēlnieki, manuprāt, jāskaita klāt)? Varbūt tomēr jāzina. Tad, šķiet, kļūtu saprotamāki lielā līdera jeb vadoņa meklējumi (Andris Šķēle, Einārs Repše, tagad, iespējams, Aivars Lembergs), kas kaut kādā ziņā notiek pirms katrām vēlēšanām. Saka jau, ka laimīga tā tauta, kurai nav vajadzīgi varoņi, kurā katrs gan par sevi, gan par tautu spēj godam pastāvēt. Bet, kā sacījis Rainis, brīvībai ir vajadzīga arī dūša, un tās ne vienmēr pietiek.
Pēcpusdienā karogotā kolonna tiešām bija klāt un nostājās Hercoga Jēkaba laukumā. Kā atzina tās līderis Raivis Dzintars, diez ko efektīga parakstu vākšana šādā paātrinātā ceļojumā (Valmiera – Cēsis – Sigulda – Jelgava – Kārļa Ulmaņa dzimtās Pikšas – Rīga) nav domāta. Svarīgāk, iespējams, apvērsuma jubilejas dienā uzjundīt nacionālu pašapziņu. Turklāt diezin vai ir vērts tos parakstus vākt, jo jelgavnieces Baibas Rivžas vadītā Izglītības un zinātnes ministrija nav atcēlusi iepriekšējās ministres Inas Druvietes laikā sākto izmēģinājumu brīvprātīgi ieviest Latvijas vēstures kursu 12 Latvijas skolās (gribētāju piedalīties šajā eksperimentā bija vairāk). Tad jau pēc trim gadiem varēšot spriest, kā eksperiments izdevies un vai to vajadzētu ieviest citur.
Pazīstamais vēsturnieks un Izglītības un zinātnes ministrijas eksperts jelgavnieks Andris Tomašūns šajā ziņā ir skeptisks. Taču ar autobrauciena dalībnieku Rīgas 77. vidusskolas skolotāju Aivars Jakoviču viņam ir ko runāt. Abi secina, ka jebkurā gadījumā liela loma ir vēstures skolotāja personībai. Jo viņa vai viņš iet klases priekšā un māca gan pasaules, gan Latvijas vēsturi. Protams, būtu pasakaini, ja lielas lietas tādā svarīgā jomā kā izglītība attīstītos pozitīvi un strauji, bez vismaz trīs gadu ilgiem eksperimentiem, kuru rezultāts taču nav zināms. Manuprāt, tādā visai neskaidrā situācijā viena lieta, kas būtu darāma, ir Ģimenes dienas godā celšana. Domāju, ka tieši ģimenē mūsu bērniem jāiemācās, kas ir 18. novembris, 21. augusts vai vēl kāds Latvijai zīmīgs datums? Kāpēc ir varens piemiņas akmens Ložmetējkalnā? Kur varētu būt Zemgaļu osta? Es saprotu, ka paužu vēlēšanos, kas diezgan atrauta no dzīves. Tuvojas 14. jūnijs, kur starp mītiņa dalībniekiem Svētbirzē līdz šim lielum lielais vairums bija sirmu galvu. Taču, lai notiktu kaut kas labāks, vispirms vajag to vēlēties.
