Ja vajadzētu rīkot aptauju par 20. gadsimta izcilāko pagasta iedzīvotāju, tad Platones pamatskolā uzskata, ka par tādu kļūtu Artūrs Hercs (1927 – 2002).
Ja vajadzētu rīkot aptauju par 20. gadsimta izcilāko pagasta iedzīvotāju, tad Platones pamatskolā uzskata, ka par tādu kļūtu Artūrs Hercs (1927 – 2002). Viņš bija šīs skolas pedagogs un direktors vairāk nekā piecdesmit gadu, un, pateicoties viņa komandas pūlēm, 1987. gadā tika uzcelta jaunā skolas ēka. Pirms nedēļas skolas astoņdesmit gadu jubilejā uz ēkas sienas A.Hercam par godu tika atklāta piemiņas plāksne.
1947. gadā pēc Jelgavas Pedagoģiskās skolas beigšanas Platonē ieradās divdesmitgadīgais valgundnieks A.Hercs. Drīz vecā skolas pārzine Milda Roba aizgāja aizsaulē, un vairākus mēnešus direktors bija vienīgais skolas darbinieks. Apkārt pēckara nabadzība. Taču skolā bija ap simts bērnu un juku laikos pamatskolas gadus pāraugušu jauniešu, kas gribēja mācīties. Pirmajā darba gadā A.Hercam izdevās pierunāt skolā atgriezties jau pensionētu matemātikas skolotāju Jāni Borģi. 1948. gada vasaras nogalē ar aizlienētu velosipēdu apskatīt savu nākamo darba vietu Platonē ieradās Jelgavas Pedagoģiskās skolas absolvente no Rubas pagasta Rita Goldberga. Jaunais direktors solīja sagādāt viņai dzīvoklīti, taču tas nebija tik vienkārši. “Kādu laiciņu nakšņoju skolas šķūņaugšā. Manu ēdināšanu uzņēmās skolas apkopēja Anna Strode, kuras ģimene dzīvoja skolā. Vēlāk man ierādīja istabiņu Cīrulīšos. Neapkurināmu, bez elektrības. Pa ceļu baidījos turp iet, jo vajadzēja doties cauri meža stūrim, bet mežos tad vēl bija visādi cilvēki. Gāju pa taku pāri laukam, tumsā ceļu kājām taustīdama,” tā pirmos mēnešus Platonē atceras vēlākā direktora kundze Rita Herca.
Kopā ar Artūru viņa Jelgavas Skolotāju institūtā mācījās jau 1942. gadā. Tolaik gan abi nebija pazīstami. Taču kopīgais darbs, pēckara grūtību pārvarēšana jaunos pedagogus satuvināja. 1949. gada 18. novembrī viņi apprecējās. Ģimenē izauga meita un dēls, patlaban aug mazbērni.
Atceroties pedagoga gaitu sākumu 1948./49. mācību gadā, R.Herca teic, ka tolaik viņas apvienotajā 1. un 3. klasē bijuši 63 skolēni. Daļa audzēkņu klasē sēdējuši uz gariem soliem gar logiem, citi ap milzīgu galdu – cits ar seju, cits ar muguru pret skolotāju. Ne inventāra, ne mācību līdzekļu, bet visus vajag nodarbināt.” Pēc šā stāstījuma var iedomāties, kādi bija pirmie mēneši Vecplatones skolā 1947./48. mācību gadā, kad Artūrs tur bija viens pats. Viņš tolaik strādājis vienlaikus divās apvienoto klašu telpās… “Mana dzīve ir ļoti neinteresanta – viena darba vieta un viens vīrs,” ar humoru saka vecā Herca kundze. Bet vai Herciem bija kādi kārdinājumi atmest skolā iesākto, darīt ko vairāk atalgotu? Izrādās, jā. Jauno, enerģisko skolas direktoru, kuram izdevās izveidot radošu skolotāju komandu un gūt panākumus, ievēroja rajona komjaunatnes komitejā. Jāpiebilst, ka jau piecdesmito gadu sākumā Vecplatones septiņgadīgās skolas vārds izskanēja pāri rajona robežai. Laurus sāka plūkt sportisti, kori, deju kolektīvi, teātris, jaunie dabas pētnieki sasniedza rekordus trušu audzēšanā. Direktoram piedāvāja rajona komjaunatnes komitejas trešā sekretāra amatu. “Kaut arī es tādā gadījumā būtu kļuvusi par skolas direktori un Artūra iesākto darbu turpinātu, sanāktu, ka viens no mums dzīvo Platonē, bet otrs Jelgavā. Turklāt vīram tuvs bija pedagoģiskais darbs. Tā mēs atteicāmies,” atceras R.Herca.
Vecā kalpu māja, kurā atradās skola, tika paplašināta. 1961. gadā tapa otrais stāvs. Taču laika zobs darīja savu. Sienās radās tādas plaisas, ka roku var iebāzt. Ziemās ēku bija grūti piekurināt. Direktors, kuru atbalstīja gan vecāku komiteja, gan skolotāju kolektīvs, pastāvēja uz to, ka jābūvē jauna ēka. Lūdza, aicināja un prasīja. Tomēr šī lieta negāja, līdz kādā vasaras rītā skolas zālē, kur pirms dažām dienām bija rīkots izlaidums, iebruka griesti. Pēkšņi uz grīdas atradās ap desmit tonnu gruvešu, kas varēja uzkrist cilvēkiem uz galvas… Tagad situācija bija cita. Iespēju palīdzēt atrada Latvijas Lauksaimniecības akadēmija, kuras mācību un pētījumu saimniecība “Jelgava” atradās Platonē. Kā atceras toreizējais tās direktors Andrejs Garančs, augstskola bija ieinteresēta, lai tās darbinieku bērniem būtu pieejama laba skola. Līdzekļi būvniecībai tika saņemti, apejot Rīgas priekšniecību, tieši no Maskavas, un, kā platonieši saka, pie vecās pogas piešuva jaunu mēteli. Atklāšanas dienā, 1987. gada 1. septembrī, atbrauca arī toreizējās Latvijas PSR Izglītības ministrijas pārstāvji. “Šī skola Izglītības ministrijai nav izmaksājusi nevienu kapeiku,” atļāvās pateikt A.Hercs. Viņš vienmēr bija taktisks, centās uzturēt labestīgu gaisotni gan skolā, gan ciemā. Nešķiroja cilvēkus pēc amatiem, tautībām. Taču tajā jaunās ēkas atklāšanas reizē viņš pateica vairāk.
Deviņdesmitajos gados A.Hercs turpināja darbu kā vēstures skolotājs, vēlāk skolas muzeja veidotājs. “Lai Platonē atgriežas labestība, lai cilvēkiem ir darbs un bērniem – skaistā skola!” tāds bija viņa vēlējums sava darba turpinātājiem.
