Tas jau paliek interesanti, cik dažādus ceļus un lokus spējīgi mest nedaudzi maišeļi.
Tas jau paliek interesanti, cik dažādus ceļus un lokus spējīgi mest nedaudzi maišeļi. Protams, ne tukši, bet piebāzti ar kādas kartotēkas kartiņām. Cik var spriest no tiem, kam bijusi pieeja to saturam, arī plaši klīstošajām leģendām, uz kartītēm esot sarakstīti vārdi, uzvārdi un “kļičkas”, kas bijuši latvju tautas naidnieki un postā gāzēji. Vismaz līdz šim tā varēja noprast no kaislībām un rosīšanās, kas noplok un uzvirpuļo nu jau otro desmitgadi. Lai cik tas dīvaini liktos, “čekas maisu” grāpītis mutuļus pamanās uzmest, brīžos, kad Latvijas politiskajā telpā kaut kas atgadās. Pirmkārt, sakaros ar čeku tiek vainots kāds politiķis vai partijai tuvu stāvošs čoms. Otrkārt, maisi īpaši cītīgi tiek purināti, tuvojoties Saeimas vēlēšanām. Tā kā šoruden oktobrī tādas arī gaidāmas, būtu dīvaini, ja kāds nepamanītos čekistu karogu no jauna pacelt un iekļaut savā pirmsvēlēšanu arsenālā.
šoreiz “čekas maisi” “tika” Tautas partijai. Saeimas Juridiskā komisija ar Mareku Segliņu priekšgalā gan noteikusi, ka tam jānotiek pēc vēlēšanām – 1. novembrī laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Publiskojot aģentu uzskaites kartotēku, būšot jānorāda vārds, uzvārds, tēva vārds, dzimšanas dati, segvārds, savervēšanas laiks, darbavieta un izslēgšanas datums. Protams, ja vien tas būs zināms. Paredzēts, ka publiskojamajā informācijā būs jānorāda arī ziņas, ja par kartotēkā iekļauto personu jau ir tiesas spriedums, ka tā nav sadarbojusies. Publiskojams arī tiesas spriedums, ja persona sadarbojusies, kā arī informācija, ja tā atzinusi savu sadarbību.
Tiktāl būtu skaidrs jeb, kā saka, “viss čikeniekā”, ja vien gaidāmā atklāsme nebūtu tāds pašķidrs farss. Pat Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga uzskata, ka tā saukto “čekas maisu” atvēršana ir pārāk novēlota. Faktiski bijušo Valsts drošības komitejas aģentu vārdu publiskošanai nebūs nekādu juridisko seku. Turklāt ir pietiekami daudz informācijas, ka cilvēki aģentu sarakstos varēja nonākt, pašiem to nezinot. Čekā tāpat kā ikvienā padomju iestādē zēla un plauka pierakstījumu un plāna princips. Jāpiekrīt prezidentei, ka daudzmaz jēgas šādam pasākumam būtu, ja tas notiktu drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Tad varētu piemērot lustrāciju un dot iespēju bijušajiem VDK darbiniekiem brīvprātīgi pieteikties, lai viņu vārdi netiktu publiskoti.
Kā jau minēts ne šie, ne citi apsvērumi, tostarp arī iespējas Latvijas valstij uz daudziem gadiem nonākt Eiropas Kopienas Cilvēktiesību tiesas dzirnās, šodienas patiesības medniekus tā pa īstam neuztrauc. Godīgi sakot, viņu un Ministru prezidenta Aigara Kalvīša naivie (?) teicieni, ka kartotēka “vai nu jāsadedzina, vai jāpublisko” īsti nepārliecina. Kārtējo reizi atšķirībā no citām austrumbloka valstīm, kurās līdzīgu problēmu atrisināja, nevelkot garumā (publiskojot, ja bija pierādījumi, ka informācijas ir pietiekami, vai tos vispār nevelkot gaismā, ja bija šaubas par arhīvu pilnīgumu vai autentiskumu), mēs savu velosipēdu gudrojam paši. Vien jāatgādina, ka patiesības meklētājiem, kas aizrāvušies visā un visur vainot VDK, nav vēlēšanās sākt nopietni interesēties par vēl kādu Padomju Savienības specdienestu – Galveno izlūkošanas pārvaldi, kas atradās padomju armijas paspārnē. Cik zināms, tad šī organizācija ar savu aģentūras tīklu nebija švakāka par čeku, ja ne nopietnāka. Interesanti, ko tagad dara šīs pārvaldes aģenti?
Ir pāris tūkstošu kartīšu ar vārdiem, bet nav lietu, kurās būtu pateikts, kas ko darījis, stāstījis vai uzrakstījis. Joprojām dažs labs vēlas uzņemties revolūcijas soģa lomu. Tajā pašā laikā nevienam no šiem soģiem nebūs vēlēšanās atbildēt pēc tam, kad sērkociņš raganu ugunskuram būs jau piemests. Par dzēšanu lai atbild un, domājams, arī maksā jau pavisam citi.
