Kad pirms gada Insbrukā tika pieņemts lēmums pasaules stājhokeja čempionātu rīkot Latvijā un konkrēti – Jelgavā, nevienam vēl prātā nenāca, cik lielu darbu un atbildību tas prasīs.
Kad pirms gada Insbrukā tika pieņemts lēmums pasaules stājhokeja čempionātu rīkot Latvijā un konkrēti – Jelgavā, nevienam vēl prātā nenāca, cik lielu darbu un atbildību tas prasīs. Līdz tam mūsu organizatoriskās pieredzes bagāžā no šīs jomas bija starptautiskās stājhokeja komandas uzņemšana Jelgavā un vērojumi Eiropas čempionātā Insbrukā, kur piedalījās trīs valstsvienības. Nu saņēmām apstiprinājumu, ka uz čempionātu Jelgavā ieradīsies sešas komandas – ne tikai no Eiropas, bet arī amerikāņi un kanādieši. Drīz vien sapratām, ka vārds “pasaules” vien daudz ko nozīmē.
Sagatavošanās posmā hallē tika veikts kapitālais remonts, uzlikti jauni aizsargstikli (kā “Arēnā Rīga”), ierīkota papildu duša, nomainīta apskaņošanas sistēma, bet vēl dažas dienas pirms atklāšanas satraukums auga augumā – vai viss izdosies, kā plānots, bez aizķeršanās. Sestdien tika veikta pēdējā piekārtošana hallē, tiesnešu telpā un ģērbtuvēs. Svētdienas vakarā, kad četras komandas bija aizvadījušas treniņus, ķērāmies atjaunot laukuma krāsojumu un liet jaunu ledus kārtu, uzvilkt valstu karogus un ekrānu, lai atklāšanas ceremonijā demonstrētu filmu. Kad pustrijos naktī dodoties ārā, pavēros atpakaļ, izrādījās, ka piemērotā augstumā iecerētais ekrāns aizsedz rezultātu tablo, bet pirms atklāšanas taču paredzēta spēle…
Vēl pirms tam trīs stundas bija risinājusies tiesnešu un organizatoru komitejas sapulce, kur diskutējām par tiesnešu rotācijas kārtību un spēles laiku. Var jau saprast, ka tik tālu ceļu braukušie grib kārtīgi izspēlēties, taču iepriekš pieņemtā dienaskārtība arī jāievēro. Galvenajam tiesnesim bija jāsaka striktais galavārds, un tas arī tika darīts, – spēlējam 3 x 15 minūtes tīrā laika.
Tiesnešu brigāde mums ir vērā ņemama – Krievijas pārstāvis tiesā superlīgā, no Čehijas atbraukušais darbojas savas valsts augstākajā līgā, no Amerikas – Austrumu hokeja līgā. Iepazīšanās brīdī amerikānis sacīja, ka tiesā AHL, nu – es varēju likt pretī ZAHL (Zemgales Amatieru hokeja līgu). Sanāca labs joks. Tomēr jāatzīst, ka galvenā tiesneša posteni laukuma un līnijtiesneši čempionātā respektē.
Šodien pēdējās trīs spēles, rīt – finālcīņas par medaļām. It kā jau tiesāšanas jomā satraukumi pāri – komandu spēles rokraksts un kolēģi iepazīti. Tomēr ir skaidrs, ka finālā būs bezkompromisa cīņa ar visām no tā izrietošajām sekām – pārkāpumiem, noraidījumiem un neapmierinātību, uz ko jābūt gatavam.
Tā šo nedēļu būšu pavadījis ledus hallē, mājās pārrazdamies vien nakts melnumā, un varu būt pateicīgs ģimenei par sapratni. Uzkrājies nogurums, taču ne tas vien. Kā paliekošas vērtības būs sacensību organizatoriskā darba pieredze un arī tiesāšana. Tā, piemēram, amerikāņu tiesneša izteiksmīgajos žestos, izturēšanās manierē un slidošanas prasmē ir ko redzēt. Arī spēlētāju azarts, ne mazākajā mērā nerēķinoties ar savām protēžu problēmām, ir apbrīnas vērts.
