Ne vienu gadu vien par stabili degradētu elementu sabiedrības acīs kļuvusi tiesnešu mantija un tiesu iekārta kopumā.
Ne vienu gadu vien par stabili degradētu elementu sabiedrības acīs kļuvusi tiesnešu mantija un tiesu iekārta kopumā. Teorētiski būdama trešā vara augstākā līmeņa valsts varenības hierarhijā, Latvijas tiesu (lai neaizmirstam, arī likumdošanas) sistēma ilgstoši vairāk atgādinājusi pusslepenu, dūmakainas miglas plīvura piesegtu brālību, kur acīmredzot kaut kas nav kārtībā, bet neviens tā arī nespēj pateikt, kas tieši.
Ne vienu gadu vien teju par redzamāko Temīdas akluma simbolu Latvijas tiesu mērogā kalpojis nu jau izbijušais Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Aivars Kaparšmits. Laikā, kad par neatņemamu viņa darba dienas atribūtu vēl bija uzskatāma viena no tumšsarkanajām tiesneša mantijām, kādreizējais sociālistiskā īpašuma sargātājs un spekulantu apkarotājs ievērību sabiedrībā guva ar ienākumiem neatbilstošas savrupmājas būvniecību, īpašas labvēlības izrādīšanu pret virkni recidīvistu, drošu roku parakstot lēmumus par drošības līdzekļa maiņu, tādējādi izpildot būtisku priekšnosacījumu, lai smagos nodarījumos apsūdzētajiem bandītiem būtu iespējams ņemt kājas pār pleciem. Humānu attieksmi Kaparšmits demonstrējis arī pret pedofilu Eisaku un vērienīgā spirta kontrabandā apsūdzētajiem.
Kā pēdējais lielākais antivaroņdarbs, protams, minama skandalozās pazudušo “Latvenergo” trīs miljonu krimināllietas izskatīšana, kuras laikā vēl nesenais taisnības kalps pamanījies pievērt acis uz izlases kārtībā analizēto pierādījumu neapstrīdamību un apsūdzēto vainas pakāpi un slīgt nolaidības un likumpārkāpumu netīkamajā zaņķī. Tas kļuva par pēdējo pilienu gan Temīdas svaru, gan Augstākās tiesas (AT) disciplinārlietas kolēģijas pacietības kausā, un drīz vien nesmukumu pacēla Saeimas tribīnes līmenī, paģērot neizprotamo soģi no augstā amata padzīt.
Gluži kā pēc likteņa ironijas labākajiem paraugiem, pats grēkāzis Kaparšmits, Saeimas Juridiskajā komisijā sniedzot paskaidrojumus par tiesneša amatā pieļauto nolaidību, centās aizbildināties ar pārgurumu un politisko spiedienu, neprecizējot, kuru politisko struktūru “spiedēji” pārstāv. Zīmīgi, ka ar gauži nenopietnajiem argumentiem trīs komisijas locekļus nu jau bijušajam likuma kalpam izdevās iežēlināt, un viņi komisijas balsojumā nostājās nežēlastībā kritušā Kaparšmita pusē. Nez kā viss būtu beidzies, ja komisija darbotos skaitliski mazākā sastāvā, tomēr šoreiz kaut uz piecām minūtēm taisnības principu pārņemtajai sabiedrības daļai tika dota iespēja paberzēt rociņas un, sajūtot krustu uz agrāk norātā tiesneša karjeras kapa, mierināt sevi ar domu, ka dažreiz šķietami anarhijas pārņemtajā dievzemītē palaikam ļauts uzvarēt arī taisnīgumam.
Tomēr ievērības un satraukuma vērts ir kāds cits faktors – sabiedrībā itin labi zināmā Kaparšmita gadījumā bija nepieciešami vairāk nekā pieci gadi, neskaitāmi “aprauti” tiesas procesi un virkne “mīkstu un neizprotamu” spriedumu, lai AT disciplinārlietu kolēģija beidzot sadūšotos konkrētas amatpersonas – tiesneša – darbību padziļināti izvērtēt. Tādā gadījumā, cik nopietni vispār iespējams runāt par “melno zirdziņu” izmēšanu no tiesnešu rindām nolūkā kaut mazliet “uzprišināt” krietni papostīto mantiju sabiedrības acīs, par spīti AT priekšsēdētāja Andra Guļāna publiski paustajai gatavībai bargi vērsties pret pārkāpējiem?
Vēl jo vairāk – fakts, ka pat disciplinārkolēģijas priekšā par rupjiem un apzinātiem likumpārkāpumiem salīdzinoši neilgā laikā atkārtoti sauktie tiesneši pēc otrās un pat trešās disciplinārlietas turpina nēsāt tiesneša amata tērpu, liek domāt, ka Kaparšmita lieta bijis vairāk politteatrāls paraugprocess iluzora pavalstnieku sirdsmieram un vēlēšanu gada nodeva Temīdai, lai ap atsevišķām personālijām radītu taisnības cīnītāju nemirstīgo oreolu.
