Ģ.Eliasa muzeja apmeklējums akcijā «Muzeju nakts» kliedē priekšstatu par jelgavniekiem kā kūtriem muzeja apmeklētājiem un Jelgavu kā pilsētu, kas agri dodas pie miera.
Ģ.Eliasa muzeja apmeklējums akcijā “Muzeju nakts” kliedē priekšstatu par jelgavniekiem kā kūtriem muzeja apmeklētājiem un Jelgavu kā pilsētu, kas agri dodas pie miera.
Kā vairums akcijas “Muzeju nakts” sarīkojumu Rīgā un citur Latvijā, arī “Smalkās aprindas agrāk un tagad” Jelgavas muzejā sākās pulksten 19, kad muzejnieki apmeklētājus sagaidīja pirmā stāva vestibilā, aicinot iemalkot vīnu un doties uz Izstāžu zāli baudīt koncertu, ko sniedza pianiste Arta Arnicāne un fagotists Andris Arnicāns. Modes skati Jelgavas vēstures zālē rādīja modes nams “Tēma”. Nakts turpmāko norišu programma piedāvāja iespēju piedalīties zolītes turnīrā, mēģināt izzināt nākotni zīlēšanas seansā, klausīties vai rakstīt dzeju. Un, protams, apskatīt ekspozīciju par smalko aprindu dzīvi pagājušā gadsimta sākumā, kā arī citas izstādes, tai skaitā pastāvīgo ekspozīciju rekonstruētajā hercogistes vēstures zālē. Turpat blakus jaunizbūvētajā konferenču telpā varēja noskatīties videofilmu “Lielā iela Jelgavā. Ieskats vēsturē”, kas tapusi muzeja, Jelgavas Zonālā valsts arhīva un Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas projektā “Jelgavas ielas”.
Vairāki desmiti apmeklētāju klausījās koncertu un skatījās modes, bet, rosība neapsīka, viņiem dodoties mājup vai uz “Muzeju nakts” sarīkojumiem Rīgā. Aizgājušo apmeklētāju vietā ik stundu ieradās jauni viesi, turklāt muzeja direktores vietniece Marija Kaupere ar prieku atzīst, ka, tuvojoties vēlajām nakts stundām, apmeklētāju skaits nesamazinājās, bet dažbrīd pat palielinājās. Pēdējie viesi ieradās pulksten 0.50 – desmit minūtes pirms muzeja slēgšanas.
Jau kopš Čaka laikiem rīdziniekus mulsinājis tas, ka līdz ar tumsas iestāšanos Jelgavas ielas kā uz burvju mājienu “izmirst”, radot iespaidu, ka pilsēta “iet gulēt” ap astoņiem deviņiem vakarā. Apmeklētāju skaits, kas vienlaicīgi uzturējās Jelgavas muzejā, pārsvarā, protams, svārstījās dažu desmitu robežās, “Muzeju nakts” mūsu pilsētā noritēja mazskaitlīgāk, rāmāk, galu galā, kā tēmai piedienas, – smalkāk, nekā ļaužu pārblīvētajos muzejos Rīgā tonakt (drūzma Ārzemju mākslas muzejā, piemēram, atgādināja sabiedriskā transportlīdzekļa vagonu maksimumstundā), taču pagājusī sestdiena apliecināja, ka vismaz reizēm minēto priekšstatu par jelgavnieku “miegainību” un kūtrumu var uzskatīt par tādu, kas īsti neatbilst patiesībai.
