Kapsēta ir viena no konservatīvākajām cilvēku veidotajām ainavām, turklāt mūsu tautas atdusas vietu kopšanas tradīcijas ir izcila kultūras vērtība, kas mērāma pat gadu tūkstošos.
Kapsēta ir viena no konservatīvākajām cilvēku veidotajām ainavām, turklāt mūsu tautas atdusas vietu kopšanas tradīcijas ir izcila kultūras vērtība, kas mērāma pat gadu tūkstošos. Lielākoties mirušo piemiņas saglabāšana, tostarp kapavietas arhitektoniskais risinājums, ir tuvinieku ziņā, taču mūsdienās kapsētu iekārtojuma tendences nosaka arī pasaules vēsmas, kas atspoguļotas ārzemju žurnālos.
Par tradicionālo atdusas vietas iekārtojumā stāsta SIA “Nams” ainavu arhitekte. Viņa prognozē, ka pasaulē redzētais aizvien vairāk ietekmēs latviešu kapu kultūru. Tas saistīts ne tikai ar milzīgo informācijas apriti, bet arī citiem faktoriem, piemēram, zemes dārdzību. Turklāt pēdējā laikā aizvien biežāk mirušie tiek kremēti, kas samazina nepieciešamību veidot tradicionālās kapu kopiņas.
Kapavietas iekārtojums
Kapavieta ir mazākā apstādījumu vienība, kas parasti aizņem vien pāris kvadrātmetru, tādēļ tās plānojumam jābūt ļoti pārdomātam, kompozīcijai – vienkāršai, bet augu dažādībai – nelielai. Būtiski atcerēties, ka, piemēram, dzimtas kapos, apbedīšana notiek garākā periodā, līdz ar to izveidot vienādas apmales, piemiņas zīmes var būt problemātiski. Par to jāpadomā jau laikus un jāizvēlas vizuāli saskanīgi elementi. Taču speciāliste norāda, ka, iekopjot atdusas vietu, nebūtu jādomā, lai tās izskats saglabātos nemainīgs uz mūžiem, jo kapavietas kompozīcijas izmaiņas nosaka kā jaunas paaudzes mirušā apbedījums ģimenes kapos, tā tuvinieku neapmierinātība ar kapavietas izskatu.
“Latvijā ierasts kopiņas veidot taisnstūra formā, taču lielākas priekšrocības ir apvienotai simboliskai kapu kopiņai. Pirmkārt, tā rada vienotības iespaidu un vieglāk iekļaujama kopējā kompozīcijā. Otrkārt, augi labāk aug lielākā laukumā, turklāt to kopšana sagādā mazāk raižu,” teic ainavu arhitekte, norādot, ka šādas kapu kopiņas biežāk gan sastopamas ārzemēs. Taču neatkarīgi no veidošanas varianta tām nevajadzētu būt augstākām par 5 – 10 centimetriem virs kopējā kapavietas līmeņa. Ja kopiņu taisa augstāku, augu aprūpei būs nepieciešams vairāk laika, jo augsne ātrāk izžūs. Kapa kopiņas apmales mūsdienās vairs nav aktuāls arhitektoniskais elements, taču jārēķinās ar to, ka kapiņš, kas nebūs nostiprināts ar apmalēm, prasīs rūpīgāku kopšanu, jo tā malas nav noturīgas ne fiziski, ne vizuāli, un norobežojuma un izcēluma funkcijas vajadzēs īstenot ar augiem.
Seguma izvēle un tā priekšrocības
Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, kapavietai iespējams atvēlēt daudz lielāku zemesgabalu. Visbiežāk atdusas vietu iegādājas, lai tajā ar laiku varētu izveidot vairākas kopiņas. Kamēr ir tikai viena vai divas, paliek diezgan plašs brīvs laukums. Plānojot kapavietas kompozīciju, pirmām kārtām uzmanība jāpievērš tās segumam. Mūsu pusē ierastākie ir smilts, grants vai akmens šķembas, taču aizvien biežāk tiek sēts zāliens vai izmantots keramikas šķembu – tenisita – segums. Tie, lai gan izskatās glītāk, prasa rūpīgu kopšanu, turklāt tenisits regulāri jāpapildina. Smilts ir vislētākais un vieglāk kopjamais segums, kas iederēsies gandrīz jebkurā kapavietas kompozīcijā, turklāt, tajā veidojot rūpīgu grābuma rakstu, var panāk interesantu vizuālo efektu. Savukārt šķembas, oļi un tenisits nav īpaši jāgrābj, taču, lai tas ilgāk saglabātos un lietū nesajauktos ar apakšā esošo zemi vai smiltīm, zem seguma ieteicams paklāt ģeotekstilo materiālu, kas ir ūdens caurlaidīgs. Ainavu arhitekte praktisku apsvērumu dēļ neiesaka par segumu izvēlēties bruģi vai plāksnes – šie materiāli ne tikai prasīs rūpīgāku kopšanu, bet arī piešķirs smagnēju efektu un radīs grūtības kapavietā ierīkot jaunu kopiņu.
Vajag vai nevajag dzīvžogu
Kapavietas iekārtojumam raksturīgs dzīvžogs. Tas ne tikai kalpo kā kopējās kompozīcijas satvars, bet arī piešķir zināmu noskaņu un intimitāti. Taču ainavu arhitekte norāda – lai neveidotos dubultas dzīvžogu rindas, nevajadzētu veidot sānu malu dzīvžogus, ja tādi jau ir kapavietām blakus.
Galvenokārt dzīvžogam izmanto krūmus, retāk – kokus un lakstaugus. “Ja uz kapiem laika trūkuma dēļ tuvinieki brauc retāk nekā vismaz četras reizes gadā, dzīvžogam vairāk piemēroti ir brīvi augoši augi, kas regulāri nav jāapcērp, taču tiem vismaz reizi gadā jāizgriež vecie dzinumi, lai krūmi nepāraugtu,” saka speciāliste. Viņa atklāj, ka piemērotākais dzīvžoga stādīšanas laiks ir pavasaris līdz lapu saplaukšanai, savukārt konteinerstādus var dēstīt arī vēlāk.
Formējamā dzīvžoga augus citu no cita stāda 20 – 30 centimetru attālumā. Saulainā vai daļēji noēnotā vietā vidēji auglīgā augsnē piemērotas ir spožās klintenes un parastie ligustri. Aizvien populārāki kapavietās kļūst krūma karaganas un kokveida karaganas jeb dzeltenās akācijas, kas var sasniegt pat divu metru augstumu un priecēt ar spilgti dzelteniem ziediem. Saules un mitruma ziņā pieticīgāki ir mūžzaļie bukši, taču tiem nepieciešama samērā auglīga augsne, turklāt ziemā bukši mēdz apsalt, savukārt spilgtā pavasara saulē tiem apsvilst lapas. Kā formējamo dzīvžogu augus var izvēlēties arī skujukokus, piemēram, tūjas, paciprises un īves.
Brīvi augošā dzīvžoga augus citu no cita stāda vidēji 20 – 60 centimetru attālumā atkarībā no augu lieluma. Kapavietai piemērotas ir Japānas spirejas – bagātīgi ziedoši vasarzaļi krūmi, kas labi aug sausās saulainās vai nedaudz noēnotās vietās –, parastās klinšrozītes, kas, lai gan tām nepieciešama saulaina vieta, bagātīgi zied, stādītas arī sausā un samērā pieticīgā smilts vai māla augsnē. Dzīvžogu iespējams veidot arī no ziemcietēm, piemēram, astilbēm, laimiņiem, zeltslotiņām.
Tradicionālais augu risinājums
Īpaša nozīme kapavietas kompozīcijas izveidē ir sedzējaugiem, ar kuriem līdztekus kopiņai apstāda kapavietas slīpo nogāzi, ja tāda izveidota, un noformē atsevišķus laukumus. Tie pilda dekoratīvu funkciju un parasti ir kā blīvs zems paklājs, kas neprasa daudz rūpju, jo lielākoties ir savvaļas augi, kas ir samērā pieticīgi. Biežāk Latvijas kapsētās izmanto kapmirtes, klintenes, kumeļpēdas, efejas, dažādas sūnas un arī viengadīgās puķes, piemēram, atraitnītes un samtenes. Izvēloties sedzējaugus, noteikti jāizvērtē to piemērotība kapa kopiņas atrašanās vietai.
Par sedzējaugiem var izmantot arī graudzāles – daudzgadīgo aireni, pļavas skareni, sarkano auzeni un citas –, taču zālienaugus ieteicams izvēlēties tikai tad, ja iespējams nodrošināt to regulāru kopšanu – appļaušanu un laistīšanu –, citādi kapavietā pavērsies nepievilcīgs skats.
Sedzējaugi kapavietā ir tikai fons, savukārt kompozīcijas dominante un akcents – solitārs – atsevišķi augošs augs, piemēram, neliels koks, ziedošs krūms vai augu grupa. “Kapavietā, arī tās dārdzības dēļ, neiederas lieli koki, labāk izvēlēties to pundurformas. Šim nolūkam piemērotākā ir āra bērza sēru un blīgznas nokarenā forma, jo abi augi pret augsni un gaismu ir vidēji prasīgi, turklāt viegli kopjami. Savukārt izmēru dēļ nav ieteicams stādīt nokareno zeltzaru vītolu, osi un gobu,” saka speciāliste, norādot, ka kapavietā lieliski iederēsies krāšņi ziedoši krūmi – hortenzijas, rododendri, ceriņi, filadelfi un dažādas rožu šķirnes.
***
Vēsturiski mūsu tautas izpratni par kapavietas iekārtojumu visvairāk iespaidojuši vācieši – astoņsimt gadu ilgā vēsturiskā saistība šajā jomā atstājusi dziļu ietekmi. Proti, muižu tuvumā kapu iekopšanas ieradumi līdzinās vācu tradīcijai, no vācu kultūras cēlies uzskats par tūju kā kapiem tipisku augu, turklāt arī atsevišķu kapavietu nožogošana pārņemta no muižām.
Ārzemēs dažviet kapi līdzinās parkam, kur cilvēki atpūšas no ikdienas steigas, taču mūsu pusē pieņemts, ka kapi pilda mūža māju funkciju. Arhitekte domā, ka šajā jomā tuvākajos gadu desmitos nekas būtiski nemainīsies, tādēļ vēl jo vairāk vērts padomāt par kapavietas arhitektonisko risinājumu un augu izvēli, lai mazinātu drūmo un nospiedošo gaisotni, kas valda kapsētā. Galu galā – uz kapiem cilvēki dodas, nevis sērot, bet gan apciemot mirušos tuviniekus.
