Kopš Latvijas iestāšanās ES uz visām lietām esam sākuši skatīties caur dažnedažādu projektu prizmu, un, kur vien pagriezies, priekšā kārtējais projekts ar sešciparu un vēl lielākām summām.
Kopš Latvijas iestāšanās ES uz visām lietām esam sākuši skatīties caur dažnedažādu projektu prizmu, un, kur vien pagriezies, priekšā kārtējais projekts ar sešciparu un vēl lielākām summām. Arī Jelgava šajā jomā nav izņēmums, un, pateicoties atsevišķiem projektiem, arī mūsu visu dzīve kaut nedaudz uzlabojusies. Taču ir kāds bet… Brīžiem nav saskatāms, kur tad palikusi milzīgā projektu nauda.
Palūkojoties atsevišķu projektu tāmēs, redzams, ka to vadītāji par dažu mēnešu darbu saņem summas, kas rakstāmas ar četriem cipariem. Tāpēc arī nav brīnums, ka dažs labs mūsu pašvaldībā to tik dara, kā iesaistās kārtējā projekta vadīšanā, uz laiku atliekot malā tiešos pienākumus. Viss jau būtu labi, ja vien ieguldītais darbs būtu līdzvērtīgs saņemtajam atalgojumam. Taču situācija ir citāda. “Ziņas” jau rakstīja par 188 240 eiro vērto PHARE 2002 projektu “Atbalsta sistēmas izveide tūrisma operatoriem Zemgales reģionā”, kura ietvaros pilsētas tika pie ievērojamu vietu norādēm, tomēr, pēc loģiskā saprāta analizējot, projekta speciālisti savu darbu bija veikuši pavirši. Aptaujas izpildītas tikai dēļ krustiņa atskaitē, turklāt tajās kaut kādas jaunas tendences tā arī neparādījās – cilātas tās pašas vecās problēmas.
Viena lieta projektu īstenot, diemžēl to tālāku pārraudzību neviens par vajadzīgu neuzskata. Kaut vai, piemēram, Vidus ielas remonts, kurā arī tika ieguldīta projekta nauda. Rezultāts, maigi sakot, ir bēdīgs. Apkārtējiem iedzīvotājiem pēc remontdarbiem parādījusies jauna atrakcija – lidojošie kanalizācijas lūku vāki. Izrādās, tie neparko negrib stāvēt savās vietās, bet nāk no tām laukā. Kāds ir iemesls, jāspriež speciālistiem, varētu būt, ka aku konstrukcija nav veikta atbilstoši prasībām.
Kādam, iespējams, tas liksies uzjautrinoši, taču vāku lidojumiem var būt traģiskas sekas – nedod Dievs, ja vairāk nekā desmit kilogramu smagie vāki, kurus no vietas izsit braucošās automašīnas, uzlidos arī kādam kājāmgājējam vai pat bērnam. Kurš tad būs vainīgs? Būtu tikai normāli, ja kāds reāli uzraudzītu projektu kvalitāti, jo katram darbam tiek dota garantija, līdz ar to darbu veicējam brāķi vajadzētu novērst par saviem līdzekļiem. Diemžēl Jelgavā vārdu savienojums “garantijas remonts” izzudis no pilsētas tēvu apziņas. Kādēļ tā, varam tikai minēt. Gandrīz vai gribas piekrist dažiem skeptiķiem, kas saka – pagaida, kamēr garantijas laiks beidzas, un tad pilsētas apsaimniekotājiem ir ko darīt un, protams, saņemt papildu naudu.
Tomēr laikam jau haltūras joprojām ir ikdienas dzīves sīkums, kuram uzmanību pievērš tikai ierindas cilvēki. Kādu gan var prasīt projektu pārraudzību, ja nespējam tikt galā ar daudz sadzīviskākām lietām. Kaut vai ziemā izveidotie rakumi, mainot vai labojot komunikācijas. Ar zemes sasalumu vairs aizbildināties nevar, bet darbi no vietas tik un tā nav izkustējušies – vēl joprojām pie “Pilsētas pasāžas” var nolauzt sprandu, Zirgu un Pulkveža O.Kalpaka iela atgādina karalauku. Pilnam nesakārtoto vietu uzskatījumam avīzē nepietiktu vietas. Ja nespējam izdomāt paši, varētu taču nošpikot no Rīgas, kur pašvaldība jau kārtīgi sodījusi nevīžīgos darbu veicējus, kas bijuši par slinkiem, lai sakārtotu izpostīto un aizvāktu savus mēslus.
