Nevienam nav aizliegts mīlēt, un lielākā laime dzīvē ir pārliecība, ka tevi kāds mīl. Aprūpes centrā «Ziedkalne» kādā skaistā maija dienā jāvārdu viens otram uz mūžu sacīja Nataļja un Ilmārs Emulovi.
Nevienam nav aizliegts mīlēt, un lielākā laime dzīvē ir pārliecība, ka tevi kāds mīl. Aprūpes centrā “Ziedkalne” kādā skaistā maija dienā jāvārdu viens otram uz mūžu sacīja Nataļja un Ilmārs Emulovi. Kā liela daļa kāzu, arī šīs bija gaišas, mīļas un skaistas – kā pati svētku diena. Taču kāzas bija īpašas, jo tās šajā centrā bija pirmās.
26 un 28 gadus vecos Nataļju un Ilmāru liktenis nav žēlojis, jo abi uzauguši bez vecākiem. Un beidzot viņiem ir tas, ko vēlējušies, – ģimene.
“Es par to sapņoju visu mūžu,” klusi piebilst meitene. Veselības dēļ Nataļja un Ilmārs pašlaik dzīvo sociālajā aprūpes centrā “Ziedkalne”. Taču abiem kopā daudz vieglāks ceļš ejams un arī bēdu smaguma nasta tik ļoti nespiež. Jau vairāk nekā nedēļu stāsta varoņi ir vīrs un sieva.
Pirmā mīlestība – bērnunamā
Nataļja dzimusi Rīgā, bet Ilmārs pasaule nācis Vidzemes pusē. Abi satikās Veģu bērnunamā, no turienes, sasniedzot pilngadību, nokļuva Vilces pagasta Ziedkalnē. Jaunieši bija bezgala priecīgi, atkal satiekoties, un draudzību veidoja vēl ciešāku.
“Natu ievēroju, kad man bija astoņi gadi. To dienu atceros kā šodien. Par savu naudiņu nopirku viņai šokolādi. Teicu: draudzēsimies? Viņa uzreiz piekrita,” smaida Ilmārs.
Jaunieši turējušies viens otram blakus un tagad atceras, cik grūti bijis vakaros šķirties, kad vajadzējis iet uz savu istabiņu.
“Bija viena audzinātāja, kurai skauda, ka draudzējamies, un viņa visādi mēģināja mūs izšķirt. Līdz kādu dienu pateica, ka man jādodas uz citu pansionātu,” stāsta Nata.
17 gadu vecumā viņa pirmā atbrauca uz Ziedkalni, bet Ilmārs palika. Šķiršanos jaunieši ļoti pārdzīvojuši. Draudzības saites pāraugušas vēstuļu rakstīšanā.
Lai arī rakstīt neprata ne Ilmārs, ne Nata (tagad viņi to cieši apņēmušies iemācīties), labi cilvēki viņiem palīdzējuši vēstules gan uzrakstīt, gan izlasīt.
Atkalsatikšanās Ziedkalnē
Pēc pāris gadiem pienāca arī Ilmāra kārta atstāt Veģu bērnunamu.
“Biju priecīgs sagaidīt to dienu, kad klāt pienāca darbiniece un teica: izvēlies, uz kuru pansionātu tu gribi iet. Protams, biju jau izvēlējies Ziedkalni,” smej Ilmārs.
Atkalsatikšanās prieks jauniešiem bija neviltots, un viņi turpināja draudzēties klātienē.
Pēc 20 gadiem atrod mammu
Ilmārs ir runātīgāks par sieviņu un labprāt piekrīt pastāstīt par sevi. Laimīgākais dzīves notikums, neskaitot kāzas, viņam ir mammas atrašana. Gandrīz 20 gadu viņi bija šķirti, neko nezinot viens par otru.
Slimnīcā Ilmārs piedzimis smagi slims, un mammai pateikts, ka bērniņš neizdzīvos. Vairākus gadus zēns cīnījies par savu dzīvību un tomēr izdzīvojis. Tikai pēc tam viņam netika dota iespēja atgriezties pie mammas, un Ilmārs nonāca bērnunamā.
Līdz vienu dienu puiša mamma pamanījusi kādu avīzi, kurā Veģu bērnunama jaunietis vārdā Ilmārs bija piedalījies izstādē un ievērots kā tautas daiļamata meistara cienīgs adītājs. Avīzē redzamajam zēnam bija tāds pats uzvārds kā mammai un arī vecums sakrita ar viņas pirms gandrīz 20 gadiem dzimušo bērniņu. Sieviete sameklēja Ilmāru bērnunamā.
“Veģos todien bija tautisko deju nodarbība, kad mani darbiniece izsauca ārā un teica: pie tevis atbraukusi mamma un māsa. Es neticēju un teicu: ko jūs melojat? Ļoti nervozēju, labi, ka no kājām nenokritu, bet biju priecīgs. Kad satikāmies, abi raudājām,” aizkustināts Ilmārs.
Sirdī uzreiz sajutis, ka tā ir īstā mamma un ka viņu ļoti mīl. Arī mamma bijusi ļoti laimīga, samīļojot dēlu. Viņa gribējusi paņemt Ilmāru uz dažām dienām ciemos pie sevis, bet iestādes ārsts to nav ļāvis, it kā Ilmāra veselības dēļ – zēnam esot smagas elpošanas problēmas, tādēļ jāatrodas mediķu uzraudzībā.
Par pagātni Ilmārs mammai nepārmet, jo saprot, ka tie bija tādi laiki, kad valdīja citi likumi un kārtība. Viņi ir laimīgi, ka atraduši viens otru. Tagad pa vasaru un svētkos Ilmārs brauc ciemos pie mammas, satiekas ar māsu un abiem brāļiem.
Nata skumīgi piebilst, ka viņu vecāki pametuši bērnunamā un par viņiem nekādu ziņu nav.
Priekšvēstnesis – noķertais līgavas pušķis
Dzīvojot Ziedkalnē, Nataļja saņēma uzaicinājumu uz draudzenes kāzām Iecavas sociālajā aprūpes centrā (jaunā līgava bija pazīstama vēl no bērnunama laikiem). Nata līdzi ņēma Ilmāru, jo arī viņš ir bijušais Veģu bērns un jauno līgavu labi pazina. Interesanti, ka šajās kāzās mestais līgavas pušķis rokās iekrita nevienai citai kā Natai. Tā bija pirmā zīme, kas Ilmāram lika aizdomāties: varbūt jābildina Nata un jārīko kāzas?
“Piegāju viņai klāt un bildināju, sakot: varbūt arī mēs varam apprecēties?” atceras Ilmārs.
Un jaunieši sāka krāt naudiņu kāzām. Ilmārs Ziedkalnes centrā strādā arī algotu darbu – virtuvē par trauku mazgātāju. Savukārt Natai vislabāk patīkot ravēt – uz Dimzām strādāt viņa brauc katru gadu. Tā arī pa abiem sakrāta nauda kāzām.
Skaistā kāzu diena ir klāt!
12. maijs ir Nataļjas un Ilmāra kāzu diena, kad Vilces pagasta Dzimtsarakstu nodaļā viņi mija gredzenus un viens otram sacīja jāvārdu.
Pirms tam jaunieši brauca pieteikt laulību, uz Jelgavu pēc gredzeniem, bet Nata kopā ar krustmāti Viju Puļķi devās uz Rīgu pēc kāzu kleitas. Tā bija viņas kāzu dāvana.
“Man jau nerādīja. Kad ieraudzīju, gandrīz nogāzos, cik sieviņa bija smuka,” atceras Ilmārs.
Viss kā kāzās – viesi, laulību reģistrācija, šampanietis, ceļojums, mielasts un pirmais valsis. Jaunieši reiba aiz laimes un mīlestības. No viņu sejām ne uz brīdi nepazuda smaids. Ilmārs ir priecīgs, ka kāzās laimi varēja vēlēt arī mamma.
Liels bija iestādes darbinieku nopelns svētku sagatavošanā – viņi veidoja programmu, gatavoja mielastu un klāja galdus.
Pēc svinīgās daļas jaunie devās ceļojumā uz Tērveti, bet jau pievakarē draugi un pārējie viesi viņus sagaidīja Ziedkalnē. Pēc pirmā valša un lustīgiem dančiem jauniešus mičoja un pavadīja uz viņu istabiņu.
Kopā paši savā ligzdiņā
“Tā ir mūsu dāvana viņiem. Līdz šim jaunieši dzīvoja katrs savā korpusā un istabā, tagad viņiem ir sava ligzdiņa – liela, gaiša, skaisti izremontēta un iekārtota. Dāvanā bija arī televizors,” stāsta centra darbiniece Inga Cirīte.
Pēc nedēļas atkal esam ciemos pie Ilmāra un Natas. Viņi mūs mīļi sagaida. Nata uz brīdi atraujas no puzles likšanas, bet Ilmārs malā liek adīkli.
“Kāpēc jūs sestdien tik ātri aizbraucāt, neredzējāt mūsu mičošanu?” jautā Ilmārs. Viņš rāda savu vīra pīpi un sieviņas aubi. Pēc tam jaunieši devušies uz istabiņu, kur aizdeguši sveces un malkojuši šampanieti.
Istabiņā valda apbrīnojama kārtība, katrai lietai ir sava vieta, drēbes tīras, rūpīgi salocītas un saliktas pa plauktiņiem.
“Veģos visiem bērniem mācīta kārtība, tas ļoti jūtams,” paskaidro I.Cirīte.
Ilmārs stāsta, ka par sakrāto naudiņu sarūpēts kāzu mielasts un pirkti gredzeni. Tagad atkal nopelnītā naudiņa tikšot krāta.
“Jānopērk žurnālgaldiņš, atpūtas krēsls un kāda sienas sekcija, kur likt grāmatas. Mēs tagad cītīgi mācāmies lasīt. Pagaidām protu tikai drukātiem burtiem, bet drīz jau varēšu lasīt arī parastajiem. Pēc tam noteikti mācīšos rakstīt,” paskaidro Ilmārs. Ar rēķināšanu problēmu neesot, naudiņu varot saskaitīt, starpību un pārpalikumu veikalā izrēķināt arī protot.
Ar drātiņām lielā slepenībā
Par Ilmāra lielo adīšanas talantu interesējušies daudzi. Arī pašlaik top kārtējais pasūtījums. Lai gan Ilmāra rokām trūkst īkšķīšu, ar adatām strādāt viņš iepraktizējies itin veikli. Dienā noadot vienu zeķi, ka ne manīt. Daudzas saņēmuši ārzemju viesi, jo adījumi ir ar skaistiem un nebūt ne tik vienkāršiem pīņu rakstiem.
“Adu jau kopš bērnības. Veģos pusdienlaikā, kad visiem obligāti bija jāiet gulēt, no pagultes vilku ārā savas metāla drātiņas un dzijas galiņus, lai zem segas pa kluso trenētos adīt. Man neviens nemācīja, kā tas jādara. Sākumā visas rokas bija asiņainas un sadurstītas. Valdziņus uzmest un labiski adīt iemācījos pats,” stāsta Ilmārs.
Noadītais galvenokārt tiekot atdāvināts, arī mamma tagad sildās dēla darinātās zeķītēs. Vēl Ilmārs ir liels meistars uz kūku cepšanu. Jaunietim nepatīk veikalos pirktās, viņa ceptās arī darbiniekiem garšojot vislabāk.
Savs talants ir arī Natai – izšūšana. Fantastiski skaisti izšuvumi rotā viņas spilvenus, vimpelīšus un sedziņas.
Ilmārs ļoti lutina sieviņu. Pulksten septiņos no rīta ceļas, uzvāra kafiju abiem un gultā to malkojot nesteidzīgi sagaida rītu.
Ja vien būs izdevība, viņi cer pāriet dzīvot uz pusceļa māju un sākt patstāvīgu dzīvi. Ilmārs neslēpj, ka ģimene tad domāšot arī par savas dzimtas turpinātājiem.
Pirmais notikums 45 gadu laikā
Sociālais aprūpes centrs “Ziedkalne” tika izveidots kā sieviešu aprūpes centrs. 80. gados tas specializējās kā jauniešu sociālās aprūpes centrs, bet pirms diviem gadiem pārtapa par sociālās aprūpes centru, kas dod iespēju klientiem tur dzīvot arī pēc 30 gadu vecuma. Pašlaik centrā uzturas 150 iemītnieku no dažādām Latvijas vietām. Iestāde ir Labklājības ministrijas pakļautībā. Kāzas centrā notika pirmo reizi tā vēsturē, jo klientu veselības dēļ stabili, par savu rīcību atbildīgi un saderīgi pāri līdz šim nebija izveidojušies.
Centra darbinieki pārliecināti, ka šis stāsts ir ar laimīgām beigām. Arī mēs no sirds jaunajam pārim to novēlam.
