Mēs gribam, lai jūs zinātu, ka, pirms vēl sākusies sacīkste par medaļām, visi šeit ieradušies dalībnieki ir uzvarētāji cīņā ar invaliditāti, balvā gūstot cerību.
“Mēs gribam, lai jūs zinātu, ka, pirms vēl sākusies sacīkste par medaļām, visi šeit ieradušies dalībnieki ir uzvarētāji cīņā ar invaliditāti, balvā gūstot cerību. Līdz ar to jūs dodat arī cerību un spēku tūkstošiem un miljoniem cilvēku, kam tā nepieciešama,” apsveikumā 2006. gada pasaules stājhokeja čempionāta dalībniekiem, sešu valstu komandu spēlētājiem, kuri aizvadītajā nedēļā krustoja hokeja nūjas Latvijas Krājbankas Ledus hallē Jelgavā, rakstīja Pols Makartnijs un viņa sieva Hetere Milza – pārstāvji no ASV dibinātā fonda, kura līdzekļi tiek izmantoti kājnieku mīnu radītā posta likvidēšanai.
Vēlme uzlabot dzīves kvalitāti mīnu sprādzienos cietušajiem bijusi arī stājhokeja dibināšanas pamatā. Tagad to jau vismaz astoņās valstīs spēlē cilvēki ar dažādā veidā gūtu invaliditāti, bet kopīgu vēlmi pierādīt, ka kājas vai rokas zaudējums nevar atņemt dzīvi un tās emociju krāšņumu. Varbūt kādu no potenciālajiem līdzjutējiem, kas neatnāca uz ledus halli, samulsināja maz dzirdētais nosaukums – stājhokejs? Septiņās čempionāta dienās varējām pārliecināties – tā ir tā pati latviešu faniem ļoti labi pazīstamā spēle ledus laukumā, kas aizrauj ar ātrumu, veiklību, spēku, meistarību un drosmi. Kāpēc stāj-? Tikai tāpēc, lai atšķirtu no invalīdu sportā un ziemas paraolimpisko spēļu programmā pazīstamā hokeja, ko spēlē, sēžot uz īpašiem ratiņiem jeb ragaviņām. Stājhokeja spēlētāji tātad stāv, bet vispareizāk – brīvi jūtas uz slidām.
“Tas ir katram jāredz!” pēc spēles teica mūsu hokeja leģenda Artūrs Irbe. “Fantastika. Kanādieši, amerikāņi, čehi, somi, krievi un, protams, arī mūsējie. Ko viņi dara uz ledus! Veseli cilvēki pat kaut ko tādu nespēj!” atsauksmēs “Ziņu” interneta mājas lapā rakstīja kāds cits līdzjutējs. “Nekad nevarēju iedomāties šādu skatu! Paldies organizatoriem un atbalstītājiem!” saka vēl kāds spēles apmeklējušais. Ar sajūsmu par piedāvāto iespēju apmeklēt čempionātu Jelgavā vakar “Ziņām” stāstīja Bauskas pilsētas Domes sporta organizatore Zenta Tauriņa, vietējās invalīdu sporta un rehabilitācijas biedrības vārdā sakot paldies rīkotājiem par uzaicinājumu. Bet, kad lieliski organizētais un valsts Ministru prezidenta Pateicības rakstiem atzīmētais hokeja sarīkojums galā, rīkotājiem jāsecina – viņi cerējuši uz daudz lielāku atsaucību.
Nav izmantota pat daļa no lielā skaitā piedāvātajiem ielūgumiem uz visām dienas norisēm, nemaz nerunājot par biļetēm. Organizācijas komitejas izpilddirekcijas vadītājai Aigai Dzendoletto īpaši žēl par vāji apmeklētajiem kultūras pasākumiem, kas piepildīja dienas programmu līdzās spēlēm. Kāpēc tāds inertums? – tagad tiek meklētas versijas atbildei uz šo jautājumu. Viena – bijis par maz reklāmas un arī esošo aizēnojuši “lielā” hokeja notikumi Rīgā. Vēl viena – hokeja maratons ar diviem augstākā ranga turnīriem vienlaikus var izrādīties nogurdinošs. Sava daļa taisnības ir katrā no tām. Daudzi tagad sliecas domāt, ka stājhokejs, kas sākotnēji tiešām bija kā papildinājums ar paraugspēlēm “lielā” hokeja laikā, ieguvis pietiekamu patstāvību, lai savu čempionātu rīkotu atsevišķi, pirms vai pēc tā.
Dalībnieki tomēr par čempionātu Latvijā, Jelgavā izteicās pozitīvi, noslēgumā šo atzinību apliecinot ar draudzīgu “pārtiju” sporta kompleksā “Zemgale” līdz rīta gaismai, kad kanādiešiem un amerikāņiem bija laiks braukt uz lidostu. Čehiem gan autobuss lika doties mājupceļā agrāk. Diemžēl apmierināto vidū nebija Krievijas stājhokejistu, kas atteicās izpildīt amerikāņu ierosināto un citu komandu spēlētāju akceptēto medicīnas komisijas pārbaudi pirms finālspēlēm un aiz apvainojuma bija jau aizbraukuši. Neko darīt – arī šis notikums tikai apliecināja, ka stājhokejs sešu gadu laikā kopš pirmajām paraugspēlēm kļuvis par īstu sportu, kur “grūstīšanās” pie pjedestāla dažkārt notiek arī neatļautiem paņēmieniem.
