4. jūnijā Vilces tautas namā notiks apgādā «Jumava» nesen iznākušās vēsturnieka Sigurda Rusmaņa grāmatas «Zeme starp Rundāli un Tērveti» atvēršanas svētki.
4. jūnijā Vilces tautas namā notiks apgādā “Jumava” nesen iznākušās vēsturnieka Sigurda Rusmaņa grāmatas “Zeme starp Rundāli un Tērveti” atvēršanas svētki. Tajā autors aprakstījis gan vēsturiskus pieminekļus, gan vairākus simtus novada izcilo personību, kas ko vairāk sasnieguši zinātnē, kultūrā, sabiedriskajā dzīvē. Nav paiets garām arī dabas īpatnībām un pat mistiskām parādībām. Kā liecina grāmatas nosaukums, tajā aptvertajā reģionā ir mūsu rajona Sesavas, Elejas, Vilces un Zaļenieku pagasti.
Kā piebilst autors, viņa pētījums nav domāts tikai ceļotājiem. Viņš ir pārliecināts, ka, izlasot grāmatu, savu dzimto vietu citā skatījumā ieraudzīs arī Jelgavas rajona iemītnieki.
No bagātīgā grāmatas teksta grūti izvēlēties, kuru vienā avīžu rakstā vajadzētu minēt, ko – ne. Lai cienījamie lasītāji gūtu iespaidu par to, kā grāmatā vijas stāstījums, ar autora atļauju “Novadiņā” pāršķirsim vairākas tās grāmatas vietas, kurās var pasmaidīt. Jāpiebilst, ka S.Rusmanis ceļojis ne tikai dabā, bet arī Latviešu Folkloras krātuvē (LFK). Tajā par mūsu novadu vēl daudz ko vajadzētu pierakstīt.
Greizsirdība ar franču akcentu
Ceļojot pa Elejas apkārtni, netālu no autobusu pieturas “Zvaigznītes” nonākam mājās, kuru nosaukums ir “Parīzes”. Starp tām un ceļu jau 1867. gadā bijis garš Parīzes krogs, kas minēts H.Alunāna grāmatā “Kurzemes ļaudis un vidi: Jelgavas virspilsniecība pēc Alfona fon Heikina ziņām”. Vai krogam šāds nosaukums tāpēc, ka pie Jelgavas bijis Romas krogs? Var jau būt, ka Parīzes vārdu ievazājuši Napoleona karapulki, kaut gan – arī agrāk te bijis pazīstams senprūšu vārds “Parys”. Pēc kara kroga drupas nošķūrētas. Kad deviņdesmitajos gados krogu jaukuši nost, viens strādnieks gandrīz uz divām stundām pazudis un atgriezies teicis, ka apakšā esot lieli pagrabi. Nākamajā dienā viņš saslimis, bet pa to laiku buldozers visu nolīdzinājis, un nojaucēji vēl tagad nezinot, kas tur apakšā bijis (LKF2049,1489). Kaut kur zem ābelēm esot vīna pagrabs ar visām mucām. Pašreizējie saimnieki te atraduši franču smaržu pudelītes. Tiesa gan, tās nav no kroga laikiem. Visticamāk, kādreizējās iemītnieces balerīnas Olgas Irēnas Pastares vīrs pianists tās ieracis zemē greizsirdības uzplūdu brīdī.
Kā jāsveic vārda dienā?
Daiļamatnieks un dziedātājs Edgars Lecis atceras: “Ar Ķibārtiem saistīts notikums, kas labi raksturo vietējo paražu – vārda dienā jāapsveic tieši tad, kad cilvēkam vislabākais miegs – kādos četros no rīta. Līdzi ņēma bises, katlus un kastroļus, arī āmuru, naglas, zāģi un cirvi, gadījumā, ja nelaiž iekšā. Taisīja milzīgu skandālu un, ja nelaida iekšā, aiznagloja durvis un logus. Uzvilka ratus uz jumta, sastellēja, sakrāva ratos malku. Divi ratus stumj vai velk, un viens tā lēnām to malku pa ceļu met ārā, gabalu no mājām. Otrā galā, protams, visi logi gaiši un gaida ciemos.”
Ar sievu tā nesanāk
Pie Berķenes muižas dzīvojis kāds precēts saimnieks, traks uz meitām. Viena kalpone ļoti patikusi, to vienmēr apčamdījis. Reiz teicis: “Ja, Anniņ, tu atnāktu uz šķūni pie manis uz nakti, es tev labi samaksātu.” Anniņa neiet ne vienreiz, ne otrreiz, bet pasaka saimniecei. Tā: “Aizej, redzēsim, ko tev samaksās.” Anniņa: “Nē es tomēr nevaru.” Saimniece tad aiziet Anniņas vietā uz šķūni. Abi mīlējās, kā nākas. Saimnieks saka: “Redzi, Anniņ, ko nozīmē jauna meita! Cita lieta kā manai sievai!” Beigās atdod Anniņai šķiņķi. Otrā dienā saimniece to uzcepa pusdienās. Nu neēda jau katru dienu tik lepni, riku pa visu šķīvi ar olām. Visi prasa, kāda tad nu svētku diena. Saimniece atbild: “Nu ēd, vīriņ, pati nakti nopelnīju.” (LFK 2049,1153)
Kā iznāktu kazahiski?
Vilces pagastā kopsaimniecību laikos telītēm vārdus lika piena pārraugs, un katru gadu vārdam bija jāsākas ar noteiktu burtu. Vienai telītei tika ielikts vārds Blēde. Sagadījās tā, ka togad telītes eksportēja uz Kazahstānu un visi cilts dokumenti bija jānoformē krieviski. Uzrakstot vārdu Blēde krievu burtiem, sanāk ne visai smuks vārds. Vārda devēja tika vairākkārt saukta uz valsts drošības iestādēm, un viņai bija jāraksta paskaidrojumi, ka tā tikai vārdu spēle, nevis ideoloģiska diversija. (LFK 2049)
Kā atrast Mazeleju?
Mūsdienās ir diezgan grūti pamanīt Mazeleju. Varbūt, ka šīs pagasta daļas meklējumos noder stāsts no piecdesmito gadu skolu dzīves.
Kādam zēnam uzvārdā Sirsniņš stundā skolotājs jautājis, kur guļot Ļeņins. Sirsniņš piecēlies un sacījis: “Mazelejā.” Nevis mauzolejā. (LFK 2049, 1486). Autors vēl piebilst, ka kādās Elejas pagasta mājās dzīvojis Ļeņina dubultnieks. Kulturāls cilvēks, vietējā orķestrī spēlējis basu. Milicija vienīgi nav varējusi pārdzīvot, ka reiz dzērumā viņš nostājies Jelgavā pie Ļeņina pieminekļa un, paceļot roku sveicienam, saucis: “Sveiks, brāl!”
Erotisks rīkojums traktoristam
Lielsesavas apkārtnē ir mājas, kuru nosaukums “Stilbji”. Viss kolhozs ilgi smējies par gadījumu, kad traktorists trešā iecirkņa priekšniecei prasījis, kuru lauku rušināt. Atbilde skanējusi: “Starp Stilbiem, starp Stilbiem!” (LFK 2049,1198). Bet lauks tiešām bijis starp Stilbiem un Vāverēm.
Ar lietuviešu lepnumu
No Blankenfeldes muižas vēstures latviešu fokloras fondos ir šāds stāsts (LFK 2049,1132).
Kungs reiz atnācis, kad zemnieki atveduši nodevas un sastājušies rindā. Viņš prasījis vienam kalpam: “Kādēļ tie zirgi stāv?” Kalps, lietuvietis, atbildējis: “Aizej uz zāli, atnes krēslus un liec, lai apsēžas!” Par to gan kalps no muižas padzīts. Jāpiebilst, ka Lietuvas robeža no šīs vietas atrodas tikai četrsimt metru attālumā.
***
Sigurds Rusmanis par sevi
Rīdzinieks, dzimis 1943. gadā.
Iznākušas astoņas grāmatas par Latviju (tajā skaitā enciklopēdija “Iepazīsim Latviju. Kurzeme”, 1993). Publicēti vairāk nekā 285 laikrakstu un žurnālu raksti. Grāmata “Neiepazītā Latvija” izdevniecībā sagatavota nodošanai tipogrāfijai.
No 1972. gada vākti dati par kultūrvēsturiski nozīmīgu cilvēku dzimšanas un apbedījuma vietām, kapiem. Sagatavots materiāls par pagastos dzimušajiem ievērojamiem cilvēkiem, kas izmantoti vairākos enciklopēdiskos izdevumos. Esmu lasījis lekcijas par Latvijas kultūras, vēstures un dabas pieminekļiem.
11 gadu pedagoģiskais stāžs, vadot fakultatīvas nodarbības un pulciņus Rīgas 31. vidusskolā.
No 1976. gada novadītas 849 ekskursijas. Repertuārā par Latviju vismaz 30 dažādu maršrutu, sagatavotas ekskursijas uz Lietuvu un Igauniju (piemēram, Nemūnas pilis Lietuvā, Kuršu kāpas, Žemaišu Kalvarija u.c.).
Braucienos pa Latvijas pagastiem iespēju robežās vākti folkloras materiāli, un pašlaik LZA Latviešu folkloras krātuvē manā personālajā fondā nr. 2049 reģistrētas 1602 nodotas vienības. 2002. gadā saņemta Lielā folkloras balva par novadu savdabības aizsardzību un kopšanu.
1986. gadā pabeigta Rīgas pilsētas Tautas kultūras universitātes Arhitektūras pieminekļu restaurācijas, aizsardzības un izmantošanas fakultāte (mācību laiks – 3 gadi). 1993. gadā – ģeogrāfijas skolotāju tematiskie kursi “Zemgales ģeogrāfija un kultūrvēsture”.
1969. gadā pabeigts Rīgas Politehniskais institūts. 25 gadus nostrādāts Zinātņu akadēmijas sistēmā, Polimēru mehānikas un Fizikāli enerģētiskajā institūtā. Šajā virzienā nokārtoti kandidāta minimuma eksāmeni.
Mana kundze Anda Līce ir viena no Latvijā pazīstamākajām ādas māksliniecēm. Nesen Jelgavas muzejā viņa piedalījās izstādē “Ādas otrā dzīve”. Dēls Imants strādā tirdzniecībā.
