«Mežs – tautas manta», «Uzmanīgi ar uguni!» – liecina un brīdina mežos izvietotās brīdinājumu zīmes.
“Mežs – tautas manta”, “Uzmanīgi ar uguni!” – liecina un brīdina mežos izvietotās brīdinājumu zīmes. Neņemot vērā šos brīdinājumus, daudzos rakstus periodikā, raidījumus radio un TV, katru gadu lielās platībās izdeg neskaitāmi hektāri un tiek bojāts mežs līdz ar pamežu un zemsedzi. Ugunīs bojātās audzes reizēm jānocērt, pirms tās sasniedz attiecīgu izmēru.
Lielu ļaunumu izdara kūlas dedzinātāji, nenopļautās un aizaugušās ceļmalas.
Situācija vienā no vissvarīgākajām mūsu valsts saimniecības nozarēm – mežsaimniecībā –, kas ietver meža atjaunošanu līdz tā nociršanai, uzskatāma par neapmierinošu. Tas sevišķi sakāms par mežu aizsardzību pret ugunsgrēkiem.
Līdzīgi stāvoklim Latvijas mežos līdz 1956. gadam to aprūpe, aizsardzība un izmantošana nodota diviem saimniekiem. Valsts mežu dienests (VMD) veic uzraudzības, kontroles un pārbaudes funkcijas valsts un privātajos mežos. VMD pakļautībā darbojas virsmežniecības, kas sadalītas mežniecībās ar neizsakāmi lielām apgaitām (līdz 4000 un vairāk hektāru), kuras nodotas viena cilvēka pārziņā ar uzdevumu nodrošināt likumīgu valsts mežu izmantošanu un privāto mežu kontroli.
Gandrīz piecus gadus esmu vadījis bijušās Rīgas mežsaimniecības mežu apsardzības darbus un pasākumus. Toreiz galvenās briesmas draudēja no dzelzceļa lokomotīvēm, kas kurināšanai izmantoja akmeņogles. Tādēļ uz visām dzelzceļa līnijām atradās ugunssargs, kas momentā likvidēja katru aizdegšanās gadījumu. Tie bija samērā bieži. Gar dzelzceļiem mežus sargāja mineralizētās joslas, kuras ierīkoja dzelzceļa dienesti. Katru pavasari kopīgi ar dzelzceļniekiem tika kontrolētas visas dzelzceļa līnijas. Lokomotīvju depo bija jāpārbauda arī dzirksteļu ķērāju esamība uz lokomotīvēm. Tagad, kad kā dzinēju izmanto elektrību un dīzeļdegvielu, tas viss tālu pagātnē. Bet jautājums par mineralizētām joslām gar ceļiem un citās bīstamās vietās gar jaunaudzēm, pēc manām domām, aktuāls arī šodien. Uztrauc aizaugošie un nekoptie grāvji gar ceļu malām, kas var būt kūlas un pēc tam lielu mežu ugunsgrēku iemesls. Atbildība par ceļmalām būtu prasāma ceļu dienestam un vietējām pašvaldībām.
Lai likvidētu meža ugunsgrēku, tas jāatklāj pēc iespējas ātrāk. Šim nolūkam kalpo uguns novērošanas torņi, no kuriem var samērā precīzi noteikt ugunsgrēka vietu. Bet kā to izdarīt, ja daļa torņu ir bez ugunssargiem? Atkal vērojama neiedomājama taupība, kad nevēlas samaksāt cilvēkam par garo stundu vientulības pilno, bet atbildīgo darbu.
Nav sevi attaisnojusi rīcība, kad agrajās kopšanas cirtēs nelikvīdo koksni atstāj jaunaudzēs. Tas atļaujams vienīgi atēnošanā, bet smalctīrē agrāk zaru malkā krautos nelikvīdus nepieciešams pārstrādāt šķeldā, jo tā var pasargāt jaunaudzes no pielūžņojuma.
Nežēlojot līdzekļus, jādara viss iespējamais, izmantojot agrāko gadu un Eiropas valstu pieredzi, lai samazinātu mežu ugunsgrēku skaitu un vidējās izdegušās platības lielumu, pēc iespējas ātrāk konstatējot ugunsgrēka vietu un savlaicīgi sākot tā likvidēšanas darbus.
