Rīt atzīmēsim Starptautisko bērnu aizsardzības dienu. Vismaz šajā dienā vecākiem būtu jāpadomā par saviem bērniem, viņu labklājību, veselību un laimi.
Rīt atzīmēsim Starptautisko bērnu aizsardzības dienu. Vismaz šajā dienā vecākiem būtu jāpadomā par saviem bērniem, viņu labklājību, veselību un laimi. Ir vēl kāds svarīgs jautājums, kas var būtiski izšķirt viņu nākotni, – bērns pie vardarbīgā televīzijas un datora ekrāna. Tiesu psiholoģijas ekspertes Ilzes Veitneres gūtās atziņas un novērojumi ir šokējoši un ļoti pamācoši.
Saspringtajā dzīves ritējumā bērniem bieži vien tiek nodarīts pāri. Nav runa tikai par fiziskām sāpēm, bet visbiežāk viņi cieš emocionāli, vecāki dažkārt to pat neapjauš.
Valsts cilvēktiesību biroja rīkotajā Latvijas žurnālistu seminārā klausītāju auditoriju pārsteidza klīniskās psiholoģijas maģistres sertificētas tiesu psiholoģijas ekspertes I.Veitneres stāstījums par emocionālo vardarbību, ko bērni saņem no datorspēlēm, televīzijas un citiem plašsaziņas līdzekļiem. Tās ir lietas, par ko vecāki visbiežāk neaizdomājas.
Filmu iespaidā spēj nogalināt
No tiesu psiholoģijas ekspertes ilggadējās pieredzes I.Veitnere var minēt neskaitāmus gadījumus, kuros spilgti saskatāma ekrāna agresijas nepārprotamā ietekme uz pusaudžu sociālo rīcību:
– piecpadsmitgadīgs pusaudzis Edgars aizdedzināja šķūni, jo gribēja redzēt, kā tas degs – tā kā filmā, kad mašīnas brauc cauri liesmām, sprāgst šīferis…
– divi pusaudži – Dainis (17 gadu) un Aldis (16 gadu) – izjauca dzelzceļa sliežu posmus, paši nostājās pa gabalu kalniņā, lai labāk redzētu, kā vilciens noies no ceļa;
– Raivo (14 gadu) iemeta pastkastītē nemākulīgi uzrakstītas zīmītes ar draudiem nogalināt ģimenes locekļus, ja tie nenoliks zināmu naudas summu noteiktā vietā;
– Mārcis (18 gadu), Artūrs (14 gadu) un Inga (17 gadu) nolēma nogalināt taksometra šoferi, lai iegūtu viņa naudu; izmeklēšanā pusaudži atzina, ka nodarījuma ideja radās pēc filmas noskatīšanās.
Šo sarakstu varētu turpināt. Ekrānā redzamā vardarbība bērnos uzkrājas, un pienāks laiks, kad tā izpaudīsies, tikai nezinām – kā un kad. Bieži vien virtuālā realitāte ar vardarbīgo datorspēļu vairākām “dzīvībām” rada mānīgu iespaidu, ka “nekas jau nebūs”. Bērni var tā aizrauties, ka zaudē kontaktus ar īstenību, nezinot, ka tam iespējamas šausminošas un traģiskas sekas. Spilgts piemērs ir 1983. gada nežēlīgais notikums Liverpūlē, kad divus gadus vecu zēnu nolaupīja, spīdzināja un visbeidzot nogalināja divi desmitgadīgi puikas. Viņu iemīļotā filma bija “Child Play 3”. Pastrādātajā noziegumā bija saskatāmas vairākas līdzības ar tajā redzēto.
Emocionālā vardarbība nav izmērāma
“Kas ir vislielākā vardarbība pret bērnu; vai tā ir fiziskā ietekmēšana, kuru var konstatēt un par kuru vainīgo arī soda, jo pierādāmi taustāmi fakti; vai tā ir psihiskā, garīgā traumēšana, bērna veselīgas attīstības deformēšana, kuru nevar konstatēt, izmērīt, aptaustīt, tātad nevienu nevar arī sodīt un novērst šādu vardarbību ir tikpat kā neiespējami,” teic I.Veitnere.
Bērnu un vecāku aptaujā konstatēja ekrāna agresijas kaitīgo ietekmi uz bērnu nenobriedušo psihi, uzskaitot tā laika aktuālos raidījumus, filmas. Salīdzinot ar šodienu, situācija krasi pasliktinājusies, atzīst eksperte.
“2001. gadā piedalījos projektā, kurā izstrādāja noteikumus par bērnu un pusaudžu aizsardzību pret vardarbības kaitīgo ietekmi televīzijas raidījumos. Pēc īpašiem kritērijiem izvērtējām vairākus raidījumus un filmas. Tas bija mēģinājums skaitliski izvērtēt, izmērīt vardarbības izpausmes. Ļoti grūti ietvert skaitļu formā to plašo spektru, ja zināms, ka vardarbība var būt gan fiziska, seksuāla, emocionāla, psiholoģiska un morāla. Ivērtējot fizisko, varam izmantot skaitliskos kritērijus, bet ko iesākt ar emocionālo, morālo, psiholoģisko, reizēm arī seksuālo vardarbību, kurā nav miesas bojājumu, zilumu, asiņu, bet ir smagas dvēseles ciešanas, pazemojums. Uzskatu, ka atbalstāma ir kaut vai šāda matemātiski izmērāmu kritēriju ieviešana filmu un TV raidījumu vērtējumā. Diemžēl par šā projekta tālāko likteni nekas nav dzirdēts.
Bērna psihe tiek traumēta
Kādēļ tik ļoti uztraukties? Kāda patiesībā ir ekrāna vardarbības postošā ietekme? Kādu iespaidu tā atstāj uz bērna nenobriedušo psihi?
I.Veitnere stāsta, ka dažos pētījumos izteiktas neskaitāmas teorijas par ekrāna agresivitātes ietekmi uz bērniem, pusaudžiem un cilvēkiem ar nestabilu psihi.
Katarses ietekme – atzinums, ka, skatoties ekrānā agresivitāti vai vardarbību, cilvēks it kā izreaģē savas slēptās zemapziņas tieksmes, šķietami aizstājot īsto agresivitāti ar iluzoru līdzi pārdzīvojumu ekrānā notiekošajam.
Inkubatīvā ietekme – tiek uzskatīts, ka ekrānā vērojamā vardarbība rada cilvēkā bailes, kas kavē skatītāja agresīvās uzvedības izpausmes. Īpaši tas notiek, ja agresīvā darbība ekrānā tiek vērtēta negatīvi.
Stimulatīvā ietekme – pierāda, ka agresīvās darbības ekrānā demonstrē noteiktu rīcību, ar kuru varonis sasniedz mērķi. Turklāt vardarbības akti tiek demonstrēti ar zināmu vieglumu un nereti paliek nesodīti. Redzētais mudina atdarināt, rodas iespaids, ka arī “es tā varu”.
Pieraduma efekts pazīstams visiem. Regulāras TV agresijas devas neglābjami noved pie pieraduma un notrulināšanās. Sākumā, vērojot agresijas izpausmes ekrānā, līdzpārdzīvojumā jutām sirds dauzīšanos, baiļu sviedrus, roku trīci, bet vēlāk vēsi konstatējam, cik līķu bija tajā vai citā filmā.
“Tāpēc būtiski saprast, ka bērnu un pusaudžu nenobriedusī psihe, emocionālā nestabilitāte, pozitīvu orientieru trūkums rada labvēlīgu augsni vardarbības atdarināšanai,” piebilst I.Veitnere.
Sargāsim bērnus!
Pasargāt bērnus varam, neaizmirstot par viņiem un veltot tiem vairāk uzmanības.
“No profesionālā psihologa un ilggadēja tiesu eksperta viedokļa gribu uzsvērt, ka esam atbildīgi par savu bērnu vērtību orientāciju. Mums viņu nav tik daudz, un mēs nevaram atļauties tādu bezrūpību – nedomāt par jaunās paaudzes garīgo veselību, tas ir, par tautas garīgo veselību šodien un rīt. Aicinu vecākus palīdzēt bērniem izaugt, palīdzēt viņiem saskatīt dzīves mērķi, tiekties uz to un būt laimīgiem.
***
Speciālistu viedoklis par televīziju un datorspēlēm
1) televīzija un datorspēles iemāca vardarbību tāpat, kā sabiedriskās uzvedības iemaņas bērni apgūst, vērojot apkārtējo cilvēku uzvedību: mācība notiek novērojot;
2) bērni, kuri daudz laika pavada pie TV ekrāna, no vienaudžiem atšķiras ar aizdomīgumu un neuzticēšanos, jo uzskata, ka pasaulē valda vardarbība; tātad bērni apkārtējo realitāti uztver izmainīti, proti, – kā apdraudošu;
3) vērojot agresīvās darbības, skatītājiem palielinās neirofizioloģiskais uzbudinājums, spriedze, veidojas specifiskas veģetatīvas, neirotiskas reakcijas, kas veicina nervu sistēmas izsīkumu, bērni kļūst viegli uzbudināmi, nervozi, satraucami, cieš viņu mācīšanās un darba spējas;
4) bērni un pusaudži spriedzes brīžos rīkojas impulsīvi, agresīvi, atdarinot ekrānā redzēto, turklāt attaisnojumu savai agresīvajai uzvedībai rod, atdarinot iemīļotos ekrāna varoņus.
