Nu jau piecus gadus jelgavnieks Jānis pērnajā pavasarī piedzīvoja interesantu atgadījumu, pļaujot zāli kādas upes krastā Liepājas pusē.
Nu jau piecus gadus jelgavnieks Jānis pērnajā pavasarī piedzīvoja interesantu atgadījumu, pļaujot zāli kādas upes krastā Liepājas pusē.
Teju meža zinātnieka izglītību ieguvušais Jānis “Ziņām” pastāstīja, ka pirms gada, gluži saimniecisku motīvu vadīts, devies uz draudzenes vecāku saimniecību Liepājas rajonā. Mājas atrodas netālu no Bārtas upītes krastiem, kas līdz šim ik gadu ieauga kuplā zālē. Puisis nolēma, ka upmalā jāievieš kārtība, un pāris nedēļu pēc pavasara paliem ņēma pļāvēju, lai sāktu rīkoties.
Liels bija Jāņa izbrīns, kad viņš pamanīja, ka pārdesmit metru no krasta plūdu laikā izveidojusies liela peļķe. Ticis līdz tai, viņš pamanīja ūdenī kaut ko lokāmies. Kā izrādījās, tur no upes bija iepeldējusi izmēra ziņā par “nazīti” dēvējama līdaciņa. Atrotījis piedurknes, pļāvējs sāka zivs medības. Jāpiebilst, ka vairāk par makšķerēšanu Jānim patīk izlikt lamatas upmalas iemītniekiem bebriem vai nodoties kaislīgam medību vakaram kādā mežā. Šoreiz viņš pieteica dueli lielā peļķē “ieslodzītai” līdaciņai.
Pēc izmisīgas skraidelēšanas pa seklo ūdeni šī nodarbe sniedza panākumus – līdaciņa bija rokās. Taču pēc brīža zivs puisim sagādāja nākamo pārsteigumu, jo pēc tās uzšķēršanas atklājās, ka necik lielā plēsoņa bija notiesājusi mazliet mazāku savu sugasmāsu. Nodomājis, ka arvien izžūstošajos ūdeņos līdakai vajadzējis uzskatāmi izrādīt dzīvnieku pasaules likumus, kad izdzīvo stiprākais, Jānis turpināja pļaut zāli, ik pa laikam atceroties kanibālisma izpausmi zivju vidū.
