Jelgavas Pilsētas svētku programma arī šogad bija sakārtota tā, lai visi varētu apmeklēt visu (gandrīz nebija norišu, kas notiktu vienlaicīgi), taču tā bija pieticīgāka nekā pagājušajā gadā.
Jelgavas Pilsētas svētku programma arī šogad bija sakārtota tā, lai visi varētu apmeklēt visu (gandrīz nebija norišu, kas notiktu vienlaicīgi), taču tā bija pieticīgāka nekā pagājušajā gadā. Trūka pašu jelgavnieku radošiem spēkiem īpaši svētkiem gatavotu lielu notikumu, kuros, kā “Ziņas” rakstīja pērn, bija jūtams pilsētnieku “roku siltums” (rokoperas fragmentu iestudējums, skolēnu koru koncerts; arī kora un klausītāju sadziedāšanās, dejotāju un skatītāju sadejošanas mēģinājumi vēl pirms gada).
Pagājušogad pilsētas centru atdzīvināja svētku tēmai atbilstoša vides mākslas akcija, kas tapa ar sadraudzības pilsētu mākslinieku līdzdalību, un bez mēģinājuma pilsētvidi papildināt ar šādu akcentu Jelgava nepalika arī šoreiz. Pēc JPPA “Kultūra” direktora Mintauta Buškevica atzinuma, Andas Kalniņas darbs “www…lv” pie kultūras nama uztverams arī kā atgādinājums, ka aģentūra atvērta mākslinieku ierosinājumiem par to, kādus vides mākslas objektus varētu veidot nākamā gada pilsētas svētkiem, lai tamlīdzīgas norises pie mums būtu vērojamas ne tikai reizi trijos gados, kad (rotācijas kārtībā) Jelgavā pulcējas mākslinieki no sadraudzības pilsētām Jelgavas, Pērnavas un Šauļiem.
Var tikai minēt, kāpēc viņi neatnāca…
Mūzikas notikums numur viens (un viena no vērtīgākajām norisēm svētku programmā) bija koncerts Sv.Annas baznīcā, kurā trīs katrs savā jomā prasmīgi mūziķi – ērģelnieks Aigars Reinis, perkusionists un marimbists Rihards Zaļupe un dziedātāja Ieva Parša – sagādāja stilistiski daudzveidīgu un emocionāli piepildītu koncertpārdzīvojumu gan diemžēl samērā nelielam klausītāju lokam. Varbūt daļa bija “nobijusies” no garām runām, kas svētku koncertu ievadīja pagājušogad (bet šoreiz izpalika)?
Nepastāvīgie laikapstākļi (te lietus, te saule, te vējš) neizklīdināja skatītāju prāvo pulku, kas vēroja gājienu, ne mazāk krāsainu un garu kā citus gadus. Bet visai maz ļaužu pēc tam pārvietojās uz skvēru aiz kultūras nama, kur vairākas stundas ritēja bigbendu un solistu koncerts. Kāpēc maz? Bija devušies pārģērbties sausās drēbēs, viņus atbaidīja vakara drēgnums vai nešķita gana pievilcīgs populārais džezs? Pa daļai uz visiem jautājumiem būtu jāsaka “jā”. Bet uz kuru visvairāk – tas paliek līdz galam neatbildēts.
Popmūzikas piedāvājums – samērā bāls un vienveidīgs
Tai pašā piektdienas vakarā vairāk tautas skvērā sapulcējās vēlāk uz “Re:public”, un pēc tam pārpildīts bija “Tumsas” koncerts “Jelgavas baltajos kreklos”. Sava auditorija pie kultūras nama atnāca arī uz “Credo” un “Apvedceļu” nākamajā vakarā. Svētkus svētdien noslēdza “Līvi”, ietrenēti profesionāli “atkausējot” un līdz dejošanai novedot publiku kultūras nama Lielajā zālē.
Bet, atceroties spēcīgo un daudzveidīgo koncertprogrammu, ko JPPA “Kultūra”, sadarbojoties ar stājhokeja čempionāta organizētājiem, bija sarūpējusi čempionāta norises laikā un ko čempionāta publicitātes trūkuma, īpatnējā programmas plānojuma un cenu politikas dēļ pie Ledus halles vēroja vidēji pārdesmit skatītāju, ar nožēlu nevar neatzīt, ka aktuālās mūzikas klāstu, kur bija “Dzelzs vilks”, “Melo – M”, “Borowa MC”, Detlefs, “Putnu balle” un vietējie daudzsološie hiphopa censoņi, daudz labāk būtu novērtējuši pilsētas svētku apmeklētāji. Tas būtu vairojis arī viņu skaitu. Uz šīs spilgtās, lai arī “pa tukšo izšautās” stājhokeja čempionāta muzikālās programmas fona popmūzikas piedāvājumu pilsētas svētkos citādi kā par visai bālu un vienveidīgu nenosauksi.
Uzmanības centrā – gastronomija, nevis māksla
Kā lielai ģimenei kopīgi priecāties dārza svētkos, uz desmitmetrīga grilla cepot gaļu, – šo “Lielā piknika” ideju jelgavnieki un pilsētas viesi novērtēja atsaucīgi. Par to liecināja ne vien kuplais ļaužu pulks skvērā aiz kultūras nama sestdien, bet arī tas, ka uz vietas nopērkamo gaļu viņi bija izcepuši un apēduši jau labu laiku pirms svinību beigām. Cits jautājums – vai pilsētas svētkiem pietiek ar tādu centrālo notikumu kā izēšanās, jo mākslas norises, kas vēriena ziņā varētu ar iepriekšminēto sacensties par pilsētnieku uzmanību, pretendējot uz svētku galvenā notikuma godu, nebija.
Vieni ignorē, citi sadarbojas
Ar negaidīti lielu interesi svētkos apmeklētāji priecēja lektorus Ģ.Eliasa muzejā. Konferenču zālē ar pārdesmit sēdvietām pat nevarēja ietilpt visi, kas kāroja dzirdēt priekšlasījumus par Jelgavas un Kurzemes vēsturi.
Tik daudz viesu kā uz Janīnas Šūbertes grāmatas “Jānis Čakste un Jelgava” atvēršanas svētkiem muzeja Izstāžu zāle arī labu laiku nebija pieredzējusi. Svētdien kultūras namā atvēra vēl vienu ievērojamam jelgavniekam veltītu izdevumu – valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” klajā laisto grāmatu “Vilis Ozols – Zemgales deju ķēniņš”, kur par mūsu pilsētā mītošā horeogrāfa garo un ražīgo mūžu raksta dejas kritiķis Eriks Tivums un kur atrodami V.Ozola deju apraksti. Brīnišķīgo notikumu skaitu varēja kuplināt vēl trešais – Rundāles pils muzeja direktora Imanta Lancmaņa grāmatas “Jelgavas pils” trešā pārstrādātā izdevuma atvēršana pilī. Diemžēl šai ziņā no pilsētas svētkiem distancējās LLU – ne tikai neizrādot vēlēšanos nozīmīgo sarīkojumu iekļaut svētku programmā, bet tikšanos ieplānojot gājiena laikā.
Pretstatā tam, protams, minami arī pozitīvi JPPA “Kultūra” un pilsētas iestāžu un uzņēmumu sadarbības piemēri, kas būtiski papildināja programmu: BJC “Junda” mācību gada noslēguma sarīkojums deva papildu dzīvīgumu Amatu dienas norisēm, literāri muzikālajā klubā “Jelgavas baltie krekli” piektdien un sestdien noslēdzās vakara izklaides programma, Mūzikas vidusskolas koncerts gādāja par lielisku svētku ieskaņu.
Cerot uz “viļņošanās” regularitāti
Kā pa viļņiem – var secināt apmeklētājs, vērojot, kā svētki ar mainīgām sekmēm izdodas no gada gadā. Mainīgums attiecas tikpatlab uz tautas mākslas kolektīvu un citu iesaistīšanos ar savām idejām (līdz ar to – raksta sākumā minēto tepat uz vietas pašu jelgavnieku veidotu lielu, nereti unikālu sarīkojumu īpatsvaru) un beidzot ar to, vai svinību centrā ir māksla vai gastronomija.
Dziļā viļņa ieplakā svētki atradās aizpagājušogad ar daudzās dienās izstieptu pieticīgu programmu un lietu, kas aizskaloja dažas vērtīgas ieceres. Tad – pilsētas dibināšanas jubileja, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu bija vērtējama kā interesanta un visnotaļ izdevusies. Un nu – 2006. gada pilsētas svētki. Tiem izskanot, atliek cerēt, ka, “viļņošanās” regularitātei paliekot līdzšinējai, 2007. gada ieceres un to piepildījums atkal tuvosies viļņa virsotnei. Pieņēmumu, ka šādas cerības varētu nebūt gluži bez pamata, stiprina interesantas domas, ko aģentūra “Kultūra” apsver, ieskicējot nākamā gada pilsētas svētku programmas “smaguma centrus”. Viens no tiem pieļauj, ka nākamgad kā svētku norises vietu beidzot varētu izmantot Lielupi (iespējams, ar to saistīsies arī svētku tēma), rīkojot lāzeršovu ūdenī pretī pilij.
