Dzirdēju ļaudis runājam, ka pilsētas svētki esot pārāk bieži. Katru gadu diez vai vajagot.
Dzirdēju ļaudis runājam, ka pilsētas svētki esot pārāk bieži. Katru gadu diez vai vajagot. Man saviļņojošākais brīdis bija, kad svētku gājiena priekšā ieraudzīju bundzinieku Aleksandru Akimovu. Jelgavas estrādes mūzikas vēstures liecinieku. Mūziķim jau sirma galva, tomēr viņš ne nieka nav zaudējis no savu septiņdesmito gadu “Liepājas dzintara” laureāta klases. Tiesa, visu svētku gājienu nenoskatījos. Nebija laika. Vēl darīšanas darbā, Eiropas Savienības naudas sponsorētas angļu valodas nodarbības, ģimenes rūpes, šis un tas. Ja šie svētki būtu retāki, kā, piemēram, Dziesmu un deju svētki, iespējams, attieksme būtu citāda.
Interesanti, ka daļa akadēmiskās sabiedrības, arī mūsdienu Jelgavā pazīstamākais dzejnieks Aivars Eipurs, no svētku kņadas “tingeltangeļiem” bija it kā patvērušies pilī, kur mākslas vēsturnieks doktors Imants Lancmanis iepazīstināja ar savu grāmatu par Jelgavas pili. Atvainojos, ja tā spriedelēdams, aizskaru tos kultūras darbiniekus, kas šo pilsētas svētku labā daudz izdarīja. Pieņemsim, ka esmu starp tiem, kas pulveri izšāva tikko pagājušajā hokeja čempionātā, bet uz vispārēju līksmošanu šoreiz prāts kaut kā nenesās. Tomēr, kā būtu, ja nākamos pilsētas svētkus rīkotu pēc drusku ilgāka laika, kaut vai pāris gadiem? Par to vajadzētu sarīkot sabiedriskās domas aptauju. Tad noskaidrotos, cik un kad būtu to jelgavnieku, kas gatavi svinēt, bet tā pa īstam.
