Atceros, kādas tā sauktā Ulmaiņlaika kundzes atmiņu stāstu, ka 20. gados viņas kungs kādās saviesīgās vakariņās apsprieda nākotni pēc 10 – 15 gadiem, «kad būšot tāda kaste, kurā kustēsies bildes».
Atceros, kādas tā sauktā Ulmaiņlaika kundzes atmiņu stāstu, ka 20. gados viņas kungs kādās saviesīgās vakariņās apsprieda nākotni pēc 10 – 15 gadiem, “kad būšot tāda kaste, kurā kustēsies bildes”. Kundze piedzīvoja 1954. gadu, kad pirmās kastes ar kustīgo bildi ienāca Latvijas mājās. To sauca televizors. Tas kā tehnoloģiskais brīnums ļaudīm bija tik pārsteidzošs, ka jautājums, kā iespējams, ka kustīgās bildes nonāk līdz kastei, tā arī palicis īsti neizprasts līdz pat šai baltai dienai.
Pārmaiņu process televīzijas attīstībā sācies jau pirms pāris gadiem. Diemžēl TV raidīšanas vēsturiskā formāta nomaiņu pret jaunu formātu nomāca tā sauktā “digitalizācijas afēra”, un iedzīvotājiem palicis neskaidrs, kas gaidāms no jauno laiku televīzijas un kādi ieguvumi no tās būs Latvijas skatītājam.
Latvijas Televīzija (LTV) ir vienīgā tā dēvētā sabiedriskā televīzija, kuras galvenais uzdevums ir informatīvā un izglītojošā funkcija. Pašlaik LTV jau gatavo raidījumus un pārraida programmas pilnīgi citādā tehnoloģijā, nekā tas bija vēl pirms diviem trim gadiem. Ar to vēlos skatītājos viest mieru, kas varētu tikt maldināti par nepieciešamību mainīt televizorus. TV ir un būs redzama visos tālrāžos, tikai vienā gadījumā tādā kvalitātē kā līdz šim, citā – labākā, bez attēla dubultošanās un tautā sauktā “sniedziņa” efekta.
Televīzijas šūpulis Latvijā kārts 1954. gadā, kad sākās televīzijas raidījumi melnbaltajā variantā. Sākumā tos varēja uztvert tikai Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē. Soli pa solim raidītāju tīkls tika paplašināts, lai palielinātu aptveršanas zonu valstī. 1968. gadā LTV ieviesa krāsu televīziju. TV tehnoloģiju nomaiņa turpinājās līdz 1975. gadam, kad skatītāji sāka iegādāties jaunus krāsu televizorus. Ar tiem varēja uztvert arī melnbaltos raidījumus. Vienlaikus paplašinot raidīšanas teritoriju, bija jāizmanto papildu kanāli tās pašas programmas raidīšanai, bet ekspluatācijā esošais televizoru parks bija piemērots tikai 12 kanālu uztveršanai, šie televizori nevarēja uztvert decimetru viļņu diapazonā raidītās programmas. Lai problēmu atrisinātu, bija divas alternatīvas: nomainīt tālrādi pilnībā vai papildināt ar decimetru kanālu konvertoru, kas bija daudz ekonomiskāk.
Vēl viens būtisks pavērsiens attīstības procesā bija krāsu televīzijas standarta nomaiņa. 1998. gada sākumā Latvijā savulaik PSRS izmantotais standarts SECAM tika nomainīts pret Eiropas valstīs plašāk izmantojamo PAL, kas nodrošina labāku attēla krāsu kvalitāti.
Pašlaik Latvijā televīzijas signāla raidīšanu nodrošina 14 staciju jeb torņu, kas diemžēl nespēj aptvert visu valsti. Joprojām ir mājas, kurās nav televizora, jo vienkārši to nevar uztvert.
Pirms vairāk nekā 50 gadiem radītais tehnoloģiskais risinājums sevi izsmēlis pilnībā, un pasaule vairs neredz analogās sistēmas attīstības iespējas. Tādēļ patlaban televīzija ieiet jaunā attīstības fāzē. Tā ir ciparu jeb digitālā televīzija (DTV). Viss jaunais, progresīvais, gan lai palielinātu attēlu izšķirtspēju, gan dažādu interaktīvo pakalpojumu apjomu, tiek realizēts uz digitālās tehnoloģijas bāzes. Jau labu laiku būtu klausījušies digitālo radio un skatījušies DTV, ja vien analogais un digitālais būtu savienojams. Diemžēl tās ir nesavietojamas sistēmas.
Digitālās televīzijas būtiskākā priekšrocība ir tā, ka tiek mainīti signāla jeb datu pārraides principi – izmantojot datu saspiešanu frekvenču kanālā, iespējams pārraidīt lielāku apjomu. Atšķirībā no analogās televīzijas vienā raidīšanas frekvenču kanālā var pārraidīt četras līdz piecas TV programmas.
To veidošanas procesā pāreja no analogās uz ciparu tehnoloģiju īpašus komentārus neprasa, jo galvenokārt tā ir televīzijas iekšējā lieta, tā teikt, bilžu tapšana (forma, kādā strādā un montē televīzijas darbinieki), bet to nokļūšana līdz kastēm ir aktuāls jautājums. Ja viens no galvenajiem raidīšanas sistēmas maiņas ieguvumiem balstīts uz skatītāju nodrošinājumu ar pēc iespējas plašāku programmu klāstu, attēla kvalitāti un maksimālu pieejamību visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no dzīvesvietas pilsētā vai laukos, tie jāņem vērā, izvēloties jauno tehnoloģisko risinājumu, kas ciparu signālu visefektīvāk novadītu līdz televizoriem. Digitālo televīziju iespējams pārraidīt trijos veidos, un katram ir savi plusi un mīnusi.
Satelīttelevīzija piedāvā plašu radio un televīzijas kanālu skaitu. Pašlaik tā aptver visu Baltijas teritoriju, un lielākā daļa Latvijas un pārējo Baltijas valstu televīzijas kanālu pārgājuši uz satelītpārraides formātu. Lai uztvertu satelītu televīzijas signālu, mājās nepieciešama satelītu antena un uztvērējs. Patlaban Latvijā to izvēlējušās ap 180 000 mājsaimniecību. Satelīta signāls uztverams 100 procentu Latvijas teritorijas, un vienas programmas pārraides izmaksas ir vismaz piecas reizes zemākas nekā raidīšana ar zemes raidītājiem Latvijas teritorijā.
Digitālā virszemes televīzija uztverama ar visparastākajām istabas vai kolektīvajām antenām un piedāvā mazāku kanālu skaitu. Tam nepieciešams speciāls uztvērējs, kas signālu pārveido, lai izmantotu parastā televizorā. Šāda uztvērēja cena pašlaik ir vienāda ar satelītuztvērēja cenu. Satelīta un zemes digitālais standarts nav savietojami, un tas īpaši sāpīgi būs jūtams pēc 2010. gada, kad par ikdienu kļūs augstās izšķirtspējas televīzijas programmas ar lielu attēla asumu.
Pēc piedāvāto kanālu skaita digitālā kabeļtelevīzija ierindojama starp satelīta un zemes televīziju. Tā kā kabeļu tīklu sistēmas jau no sākuma tika veidotas ar multifunkcionālu nolūku – televīzijas, telefona un interneta pakalpojumi –, šie tīkli varētu viegli nodrošināt dažādus interaktīvos pakalpojumus (bankas pakalpojumi, iepirkšanās, filmu pasūtīšana un citi), bet to attīstīšanai nepieciešams ieguldīt lielus naudas līdzekļus. Kabeļtelevīzijas ēnas puses izpaužas lauku apvidū – dārgi vilkt kabeli uz katru viensētu.
Pašlaik Latvijai jāizvēlas digitālā televīzija, kas būtu pieejama visos valsts nostūros. Un galvenais – jāizvēlas tāda tehnoloģija, lai pēc dažiem gadiem nebūtu jāmaina simtiem tūkstošu digitālo uztvērēju, kas izrādīsies neatbilstoši jaunās televīzijas prasībām.
