Pieprasījums pēc bērnu un jauniešu vasaras nometnēm ir liels, to nespēj apmierināt pašreizējais nometņu skaits un ietilpība.
Pieprasījums pēc bērnu un jauniešu vasaras nometnēm ir liels, to nespēj apmierināt pašreizējais nometņu skaits un ietilpība. Ko tas nozīmē? Vecākiem vairs nav laika nodarboties ar bērnu audzināšanu? Varbūt tiešām tā ir. Cik šodien tētiem un mammām ir vasaras atvaļinājums, kuru viņi varētu pavadīt kopā ar bērniem? Droši vien varētu būt vairāk. Pierastākā aina mūsu ES pagaidām nabadzīgākajā valstī ir tāda, ka vecāki, muguru neatliecot, strādā vairākos darbos, un kāds tur var sanākt vasaras atvaļinājums.
Nesen kādā interneta portālā tika rīkota aptauja, kur bērniem vasarā būtu vislabāk. Rezultāti parādīja – laukos. Bet cik šodien ir bērnu, kurus vecmāmiņas un vectētiņi gaida jaukā viensētā vai mazā ciematiņā ar saviem nebeidzamajiem darbiem (kuros var iesaistīt bērnus), bet tīro gaisu, upi un mežu? Laukos cilvēku kļūst arvien mazāk. Tehnika attīstījusies, un, ja viens prasmīgs saimnieks var apstrādāt simtiem hektāru, tur vecmāmiņai un vectētiņam ar vienu mīļu govi vārdā Pērse vai Ķirse neatliek vietas. Tādēļ atliek vasaras nometne.
Piedāvājumu klāsts stiepjas līdz pat Jaunzēlandei. Ja līdzekļu mazāk, vari sūtīt bērnu, piemēram, uz Jūrmalu vai citām Rīgā organizētajām nometnēm, kur parasti cena svārstās no 40 līdz 90 latiem nedēļā. Tomēr vairumam jelgavnieku visreālākā ir bērnu jauniešu centra “Junda” nometne “Lediņi”, kas atrodas uz pilsētas robežas ar Jaunsvirlaukas pagastu pie Mežciema. Tur priežu ielokā atpūtas nams bijis jau pirmās brīvvalsts laikā. Padomju gados tika piebūvētas jaunas ēkas un nometne piederēja dzelzceļniekiem. Tolaik trīs vasaras maiņās (katra mēnesi) kopā dzīvoja (palika arī pa nakti) ap sešsimt bērnu. Turklāt tie bija ne tikai jelgavnieki, bet arī citu pilsētu pārstāvji, kuru vecāki strādāja dzelzceļā. Skanēja pionieru taures, bet nometnes valoda bija krievu.
Atjaunojoties valstij, vairākus gadus “Lediņi” nostāvēja tukši, bet nu jau devīto vasaru tajā saimnieko bērnu jauniešu centrs “Junda” un no rīta līdz vakaram darbojas bērni 6 – 12 gadu vecumā. Aicināju uz sarunu centra direktori Silviju Andersoni.
Viņas kabinetā ik pa laikam zvanīja telefons. Vecāki lūdza iespēju savu bērnu nosūtīt “Lediņiem”. Diemžēl nepacietīgākajiem bija jāatsaka, brīvas vietas ir tikai augustā.
Vasara jums ir karsts darba laiks?
Līdz šim “Lediņi” vasaras sākumā un beigās nav bijuši pilnīgi noslogoti. Šis ir pirmais gads, kad jau esam pilnā sastāvā – simts bērnu. Arī augusts jau aizpildīts par trim ceturtdaļām.
Vai uz “Lediņiem” pārsvarā brauc tie, kas darbojas jūsu vadītā centra pulciņos arī mācību gada laikā?
Tā “Lediņu” dalībniekus neesam analizējuši. Ir gan tādi, gan tādi. Vairums nometnieku ir zēni. Daudz tā saukto hiperaktīvo, kurus mājās atstāt vecākiem būtu diezgan problemātiski. Puse bērnu ir no latviešu un puse – no krievu ģimenēm. Jāpiebilst, ka vecāki no ģimenēm, kur ikdienā nerunā latviski, bieži vien ir pateicīgi par to, ka viņu atvase vasarā strauji uzlabojusi valsts valodas zināšanas.
Vairāku “Jundas” pulciņu dalībniekiem ir savi īpaši vasaras stāsti un arī nometnes. Tāda būs dziedoņiem no “Lai skan!”, arī “Benefices” dejotājām, tautas deju dejotāji “Jundari” jūlijā dosies uz Ķīnu. Nometne Austrijā būs jaunajiem amatu meistariem un automodeļu būvētājiem, bet Lietuvā – zvanu ansamblim un ģitāristiem. Nometnē “Lediņos” vasarā apmēram mēnesi pastrādā gandrīz visi “Jundas” pulciņu pedagogi – zīmētāji, keramiķi, mūziķi, tehniskie modelētāji, valodnieki, ādas mākslinieki, floristiķi, dejotāji un citi.
Šīs vasaras “Lediņu” nometnes ideja ir “Cilvēks”.
Vienpadsmit nedēļas mainīsies mūsu nodarbību temati. Pirmajā esam sākuši ar galvu. Kas ir manā galvā? Kāpēc nevar zaudēt galvu? Ko darīt, lai labāk domas rosās? Nākamajā nedēļā – acis. Augustā, nometnes vasaru noslēdzot, būs nedēļas par kuņģi, ādu un sirdi.
Lai apgūtu pilnu programmu, nometnē jāpavada visa vasara?
Optimāli tas gan nav. Manuprāt, vasarā bērnam vajadzētu būt arī piedzīvojumiem ar ģimeni, taču daļa bērnu nometnē tiešām pavada visu skolas brīvlaiku.
Vecāki droši vien būtu pateicīgi, ja bērni vasarā iemācītos strādāt.
Nometnē labi un reizē arī slikti ir tas, ka divas trešdaļas laika bērnam jādara tas, ko liek kāds cits. Viens otrs pat laižas krūmos, lai nebūtu jāzīmē, jāmīca māls vai jāmācās valodas. Ir arī bērni, kas paši neko daudz negrib izdomāt. Pēc pusdienām divu stundu brīvajā laikā viņi iet pie skolotāja un prasa: “Ko lai tagad es daru?” Audzēkņi ir dažādi, un intereses salāgot nav viegli. Darbaudzināšanā noder nometnes teritorijas sakopšana. Kārtībā uzturēt trīs hektārus nav nieka lieta. Bērniem, kuriem patīk darboties ar dzīvniekiem, ir iespēja rūpēties par mūsu trušiem, kāmjiem, žurciņām.
Kā jums izdodas uzturēt bērnu vecākiem tik draudzīgu cenu? Piecpadsmit latu nedēļā salīdzinoši nav liela maksa.
Pašvaldība maksā mūsu darbiniekiem algas. Taču Lediņu sakopšanā esam piesaistījuši dažādu uzņēmumu līdzekļus, divas reizes mums pat palīdzējusi Saeima. Darbs līdzekļu piesaistīšanā turpinās. Galus savilkt nav viegli. Pagaidām tā ir vienīgi izdzīvošana.
