2008. gadā apritēs simts gadu, kopš dibināta Jelgavas Zemkopības skola, viena no cariskās Krievijas pirmajām izglītības iestādēm, kur mācības notika latviešu valodā.
2008. gadā apritēs simts gadu, kopš dibināta Jelgavas Zemkopības skola, viena no cariskās Krievijas pirmajām izglītības iestādēm, kur mācības notika latviešu valodā. 1937. gadā skola pārcēlās uz Mežotni, bet no 1945. gada līdz šai dienai atrodas Saulainē. Jelgavnieks agronoms Artūrs Apinis, kas no 1950. līdz 1954. gadam mācījies Saulaines Lauksaimniecības tehnikumā, uzņēmies apkopot audzēkņu un pedagogu atmiņas par skolas beidzamo – Saulaines posmu.
Par skolas vēsturi trimdā iznākušas piecas grāmatas. Pirmo 1933. gadā, tās 25 gadu jubilejā, sarakstīja vairāk nekā divdesmit gadu par direktoru tur nostrādājušais agronomijas zinātņu doktors Janis Mazvērsītis. Šajā darbā viņš slavē skolas dibinātāju Jani Bisenieku un mazliet “paķer uz zoba” godkārību, kāda, viņaprāt, piemitusi laikabiedram, vēlāk valsts prezidentam Jānim Čakstem. Autors dramatiski raksta par visai kritiskajām situācijām, kad skolu draudēja slēgt.
Pēc Latvijas okupācijas, Otrā pasaules kara Jelgavas un vēlāk Mežotnes Zemkopības skolas jubilejas tika atzīmētas gan trimdā, gan tēvzemē. 1981. gadā Rietumos profesora Viļa Zuševica un pulkveža Viļa Hāznera redakcijā nāca klajā grāmata “Tēvzemes arāju cilts”. Ar moto “Hora nonnumero nisi juventutis” (es skaitu tikai jaunības stundas – latīņu val.) bija apkopotas atmiņas un raksti gan par skolas dibinātāju pazīstamo tautsaimnieku J.Bisenieku, gan par visiem tās direktoriem, pedagogiem, kā arī par audzēkņu gaitām. Apiņa kungs atceras, ka nogādāt šo grāmatu uz Latviju bija ļoti sarežģīti. Pasta sūtījumos to iznīcināja, ja nu vienīgi kāds no retajiem trimdiniekiem, kuri padomju laikā apmeklēja Latviju, grāmatu uzdrošinājās atvest savā bagāžā. Tādēļ 2003. gadā ar Zemkopības ministrijas atbalstu šis bibliogrāfiskais retums Latvijā tika izdots atkārtoti.
Padomju laikā arī Latvijā dzīvojošie Jelgavas Zemkopības skolas, tāpat Mežotnes un Saulaines absolventi turpināja uzturēt savu vēsturisko apziņu. Viņi pulcējās salidojumos, bet 1983. gadā skolas 75 gadu jubilejā tika sagatavots un Saulaines sovhoztehnikumam nodots albums par skolas vēstures gaitām. Tas ir bagāts ar Latvijas brīvvalsts laika fotogrāfijām un rakstiem par notikumiem, kas liecina par stipru nacionālo garu. Albuma ievadā gan ar gudru ziņu pierakstīts, ka šis slavenās brīvvalsts laiku objektīvi vērtējošais materiāls domāts, lai pēc iespējas labāk pildītu padomju valdības lēmumus. Kā atceras šīs skolas absolvents, vēlāk pazīstamais LLU profesors Laimonis Jurševskis, 1983. gadā ilggadējam skolas direktoram J.Mazvērsītim Jelgavā Baložu kapos tika atklāts piemineklis. Mūsdienās, šķiet, starp dzīvajiem vairs nav neviena, kas būtu mācījušies šajā mācību iestādē Jaņa Mazvērsīša laikā, taču vēl aizvien 8. aprīlī direktora dzimšanas dienā kapos pulcējas vai nu Mežotnes, vai arī Saulaines absolventi.
1993. gadā ar trimdas latviešu atbalstu Latvijas Agronomu biedrība izdeva grāmatas “Tēvzemes arāju cilts” turpinājumu. Jau mazāka apjoma trešā grāmata iznāca 2001. gadā. Līdzekļus sarūpēja Artūrs Apinis. Abi šie atmiņu apkopojumi galvenokārt stāsta par skolas Mežotnes posmu. Saulaines posms pagaidām ir vēl neapgūtais lauks. Gatavojoties skolas simt gadu jubilejai, viņš domā izdot grāmatu tieši par saulainiešiem. Ieceri atbalsta Jānis Vīgants, Gundars Liepa – priekšzīmīgie saimnieki, arī Saulaines absolventi no Sidrabenes pagasta – un vēl vairāki citi likteņbiedri. Taču darba informācijas apkopošanā, kā atzīst Artūrs Apinis, vēl ir ļoti daudz. Pēc viņa datiem, laikā no 1945. gada līdz mūsdienām Saulaines Lauksaimniecības tehnikumu, kas tagad pārveidots par Saulaines Profesionālo vidusskolu, beiguši apmēram pieci tūkstoši lauksaimniecības speciālistu.
Tagadējās Saulaines profesionālās vidusskolas muzeja vadītājs Leons Dravnieks, kas Jelgavā bija ieradies 8. aprīlī J.Mazvērsīša dzimšanas dienā, stāstīja, ka pašlaik tieši lauksaimniecības programmas apgūst tikai daži audzēkņi. Lielais vairums mācās par pavāriem, biroju administratorēm sekretārēm. Jaunieši izvēlas ar laukiem nesaistītas specialitātes. Taču Apiņa kungs domā, ka šis krīzes laiks iet uz beigām un tēvzemes arāju ciltij radīsies jauns papildinājums arī Saulainē.
Mēģināju saprast, kāpēc Saulaines vārds Artūram Apinim ir tik dārgs. Kur viņam rodas enerģija cīnīties par savas lauksaimniecības skolas vēstures iemūžināšanu? Viņš nāk no izglītotas Vidzemes zemnieku ģimenes. Vectēvs Jānis Zarēvičs bija izkopis šķirnes ganāmpulkus, kā arī viens no pirmajiem Vestienas apkārtnē ierīkojis seklo kūti (no kuras kūtsmēslus ik dienu izvadīja ārā, nevis krāja visu ziemu). Artūra Apiņa mātes Bertas brālis Pēteris Zarēvičs bijis tuvs vēlāk pazīstamā selekcionāra, dārzkopja Pētera Upīša jaunības draugs. Diemžēl onkuli nobadīja bullis. Drauga zaudējumu P.Upītis ļoti pārdzīvojis, un, kā savulaik teikusi Berta, varbūt tāpēc arī vēlākā dzīvē šis izcilais vīrs bijis ļoti īpatnējs, varbūt var teikt skarbs.
Uz Saulaini vārda tiešā nozīmē Artūrs 1950. gadā atbēdzis no Ļaudonas, kur viņš jau bijis norīkots uz linu kombaina vadītāju kursiem. Saulainē puisis guvis labu vidējo izglītību, pieredzi darbā ar cilvēkiem un tālāko dzīves perspektīvu. 1959. gadā viņš pabeidza augstskolu, līdz 1994. gadam strādāja dažādos atbildīgos darbos un ģimenē izaudzināja trīs bērnus.
Artūrs Apinis lūdz atsaukties visus, kam ir vēlēšanās apkopot Saulaines Lauksaimniecības tehnikuma vēsturi. Viņa tālrunis – 6754670.
