Nākamās nedēļas nogalē uz kolektīva 60 gadu jubilejas salidojumu pulcēsies Jelgavas Studentu teātra (JST; agrākā LLA Dramatiskā kolektīva un Akadēmijas drāmas studijas) pašreizējie un bijušie dalībnieki.
Nākamās nedēļas nogalē uz kolektīva 60 gadu jubilejas salidojumu pulcēsies Jelgavas Studentu teātra (JST; agrākā LLA Dramatiskā kolektīva un Akadēmijas drāmas studijas) pašreizējie un bijušie dalībnieki. Bet vēl otrdien teātrī var paspēt noskatīties jubilejas reizei tapušo jaunietudējumu – muzikālu versiju par Aleksandra Dimā “Trim musketieriem”.
Ziņas par vissenākajiem laikiem, ko glabā teātra 30 gadu jubilejas izdevums, vēsta: no 1946. gada, kad kolektīvs, tāpat kā augstskola, atradās Rīgā, līdz piecdesmito gadu nogalei tajā par režisoriem strādājuši Miervaldis Ozoliņš, Vera Singajevska, Ēvalds Mercs, Pēteris Lūcis, Kārlis Pamše un citi. Ritējis darbs pie Gogoļa, Blaumaņa, Upīša, Zālītes, Janševska, citu autoru darbu iestudējumiem.
Dramatiskā kolektīva “aktrise numur viens”
Ar šo laiku saistās arī jelgavnieces Gaismas Krastiņas darbošanās kolektīvā. Viņa LLA studēja no 1946. līdz 1950. gadam. G.Krastiņa stāsta, ka jau skolā aizrāvusies ar daiļlasīšanu, stāstu stāstīšanu un šādas dotības noderēja arī augstskolā, kur studenti ar līdzīgiem teatralizētiem priekšnesumiem kuplināja saviesīgus sarīkojumus. Pirmo lugu iestudēšanā atbalsts nācis no Jelgavas teātra, kas, kā zināms, pēc kara bija pārcēlies uz Nometņu ielu Pārdaugavā.
Starp citu, četrdesmito gadu otrā puse saistās arī ar pirmā dokumenta rašanos, kas apliecina piederību LLA Dramatiskajam kolektīvam. “Bija sarunāts, ka Daile un citi lielie teātri mūs laida noskatīties viņu ģenerālmēģinājumus, bet vajadzēja kādu dokumentu, kas pierādītu, no kurienes esam. Tad nolēma taisīt biedra kartes. Un, kad tās izdeva, man tika pirmais numurs,” G.Krastiņa smejoties piekrīt: iznāk, ka viņu var dēvēt par LLA Dramatiskā kolektīva aktrisi numur viens.
Pirmā pieredze lugu iestudējumos viņai gan saistās nevis ar spēlēšanu, bet skatuves strādnieces pienākumiem. Teātra vajadzībām bija jāgatavo ne tikai dekorācijas, bet arī skatuve lielajā zālē LLA ēkā Ausekļa ielā. Jelgavas teātris izpalīdzējis ar drapērijām. No augstskolas tehniskajiem darbiniekiem studenti dabūjuši detaļas koka konstrukcijām un paši arī būvējuši skatuvi.
Īpašas atmiņas G.Krastiņai saistās ar Pēteri Lūci, kas lugu iestudējumus studentu kolektīvā gan neesot režisējis, bet mācījis skatuves runu (apkarojis viņas valodā jaušamo lībisko izloksni). Taču, kas attiecas uz P.Lūča darbu Jelgavas un pēc tam Valmieras teātrī, kā režisors viņš izcēlās ar vēlmi radošā procesa laikā ieklausīties citu domās: viņam nepietika ar savu spriedumu, bet gribējās ar citiem pārrunāt, analizēt savas topošās izrādes, ņemt vērā citu domas par to. Te studente izrādījusies vērtīga sarunbiedrene, nereti domas saskanējušas gluži vai apskaužami, abi kļuvuši par labiem draugiem un tuviem domubiedriem uz mūžu.
Smags darbs, neviltota atsaucība
Pēc kolektīva pārnākšanas uz Jelgavu, kas notika piecdesmito gadu beigās, ar LLA studentiem strādāja režisori Agris Krūmiņš, Jānis Zviedris, Jānis Lūsēns, Lūcija Ņefedova.
1968. gadā vadību uzņēmās Veras Baļunas skolniece Ruta Kaļass. Viņa turpmākos 14 gadus raksturo kā smagu darbu, kas daudz prasījis gan no režisores, gan aktieriem un kas, tiesa, ticis arī bagātīgi atalgots ar skatītāju atsaucību.
R.Kaļass laikā kolektīvs pārtapa drāmas studijā. Tas nozīmēja, ka papildus dalībai izrādēs audzēkņi trīs gadus mācījās režijas pamatus Sabiedrisko profesiju fakultātē. Aktiermeistarības nodarbības, jauniestudējumu mēģināšana, jauno aktieru “iespēlēšana” jau repertuārā iekļautajos darbos – tas viss apvienojumā ar intensīvu viesizrāžu dzīvi, kas sākās septiņdesmitajos, prasīja milzu izturību un pašaizliedzību. Bet skatītāji neesot skopojušies ar lielāko balvu – neviltotu atsaucību. “Cilvēki pēc izrādēm teica – kāpēc uzreiz nesacījāt, ka esat īsts teātris?” tautas atzinības piemēru citē režisore.
No pustūkstoša jauniešu, kuru dzīve dažādos laikos bijusi saistīta ar Jelgavas Studentu teātri, R.Kaļass laikā tajā spēlējis vairāk nekā pusotrs simts. Savukārt no desmit izrāžu klāsta kā īpaši daudz rādītu režisore atceras Blaumaņa “No saldenās pudeles”, skatītājus uzrunājuši arī G.Popolonska “Divi maija vakari”, lielāku ievērību izpelnījusies 30 gadu jubilejas izrāde Gunāra Priedes “Vējlukturis abažūrā”.
Studijas dalībnieku ieguvumos R.Kaļass ieskaita ne vien mākslas baudījumu, bet arī līdz ar aktiermākslu apgūto kontaktēšanās spēju un pašvērtības apziņu, kas viņas bijušajiem audzēkņiem noderējusi tālākajos dzīves ceļos, strādājot arī akadēmijā apgūtajā pamatspecialitātē.
Uz jaunām telpām – ar jaunu koncepciju
Atsevišķs stāsts ir studijas telpu jautājums. Sešdesmito gadu beigās mēģinājumi notikuši ārā – Pils saliņā. Ja lija vai bija auksts, iepriekš vienojoties par laiku, varēja patverties Studentu klubā. Tad uz vairākiem gadiem studiju savā paspārnē ņēma Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultāte. Nākamais solis bija divu istabu iegūšana Valdekas pilī, kur teātris arī sagaidīja 30 gadu jubileju.
Tur kolektīvs darbojās arī 1983. gadā, kad par teātra vadītāju kļuva tā pašreizējā režisore Astra Kacena. Kopš tā laika mājvietu Jelgavas Studentu teātris mainīja divkārt: vispirms uz halli turpat Pārlielupē (ir jelgavnieki, tai skaitā tādi, kam stipri pāri studentu vecumam un kas glabā patīkamas atmiņas par tur redzēto Molnāra “Lilioma” iestudējumu deviņdesmitajos gados), pēc tam tagadējām mājām – namiņu J.Čakstes bulvārī 5a.
Šā laika ievērotāko JST iestudējumu skaitā ir arī Šekspīra “Divpadsmitā nakts”. Savukārt ar Eižena Jonesko absurda drāmu “Basgalvainā dziedātāja” deviņdesmitajos gados teātris izpelnījās ievērību ārzemēs, piedaloties teātru festivālos Edinburgā (Skotijā), Dānijā un citur. RTU organizētajā Studentu teātru festivālā JST dalībnieki pēdējos gados ieguvuši labākā aktiera un aktrises nomināciju.
Kopš deviņdesmito gadu beigām JST ir Latvijā līdz tam kā autonoma skatuves mākslas virziena nepraktizētā ekspromta improvizācijā balstītā teātrasporta celmlauži. A.Kacenas bijušie audzēkņi dibinājuši arī improvizācijas teātra grupas, no kurām vecākā un slavenākā ir Rīgā spēlējošā “Pēdējā pirmizrāde”.
Salīdzinot ar agrākajiem laikiem, daudz mazāk gan ir to ar teātra un studentu apriti tieši nesaistīto cilvēku, kas zina JST adresi un ir informēti par tā aktivitātēm. A.Kacena uz to teic, ka līdz ar pārnākšanu uz jaunajām telpām saistās arī jaunas teātra darbības koncepcijas, satura un formas meklējumi, kas izvēlētajā apritē, viņasprāt, pierādījušies kā veiksmīgi. Mazsvarīgs nav arī ekspromta improvizācijas kā teātra darbības pamatvirziena lielāks demokrātiskums mobilitātes, kolektīvas atbildības, disciplīnas, citu profesionāli ētisku noteikumu, prasību, ierobežojumu ziņā salīdzinājumā ar teātra izrāžu veidošanu tradicionālā izpratnē.
Tomēr laiku pa laikam vēl joprojām rodas arī tādas. Teātra apaļajai dzimšanas dienai par godu tapusi versija par Aleksandra Dimā “Trīs musketieriem”, kurā spēlē vairāk nekā 20 pašreizējo un bijušo JST aktieru un kurā, režisores vārdiem, viņi “atskatījušies atpakaļ uz “teātri kā teātri”: trīs stundu gara izrāde ar dziesmām, dejām, paukošanu, bezgala gariem dialogiem.” Varētu vēl piebilst – arī krāšņiem tērpiem, vairākiem atmiņā paliekošiem tēliem un visam pāri, protams, Imanta Kalniņa skaisto mūziku. Arī risinājumiem režijā un scenogrāfijā, kas atgādina teātra pašreizējo improvizatorisko darbības pamatu. To visu pašu acīm un ausīm JST esat aicināti novērtēt otrdien, 13. jūnijā, pulksten 19.
