Cilvēkam allaž piemitusi neapslāpējama tieksme izzināt nākotni. Vieni ik rītu iepazīstas ar horoskopu, citi gaidāmo izzina pēc zvaigznēm, pievēršoties astroloģijai, savukārt vēl citi uzticas kāršu licējām.
Cilvēkam allaž piemitusi neapslāpējama tieksme izzināt nākotni. Vieni ik rītu iepazīstas ar horoskopu, citi gaidāmo izzina pēc zvaigznēm, pievēršoties astroloģijai, savukārt vēl citi uzticas kāršu licējām. Dīvainākais, ka visi zina – jādzīvo, kā liktenis lēmis, taču atkal un atkal pamanās kaut ar vienu acs kaktiņu ielūkoties nākotnē.
Lai gan zinu, ka nedrīkst skaitīt naudu cita makā, pēdējā laikā arvien biežāk aizdomājos par iespēju sākt savu “biznesiņu”, jo, pēc manām aplēsēm, kāršu likšana ir tāda sasodīti ienesīga padarīšana, turklāt arī gana interesanta. Radoša, es pat teiktu. Kā to zinu? Nu… atzīšos – esmu papildinājusi kādas “viedas” dāmas kontu. Rezultāts? Labs garastāvoklis vismaz mēnesi un smaids pa visu seju ikreiz, kad atmiņā atsaucu zīlnieces solīto.
Viss sākās ar satraukuma pilnu draudzenes vēstījumu: “Es biju pie zīlnieces. Kārtis parādīja, ka tev uzlikts lāsts – vientulības vainags… Kamēr nenoņemsi, pie vīra netiksi.” Tad nu bravūrīgi ņēmos stāstīt, ka vientulības vainags ir visnotaļ savdabīga rota – ne kuram katram pie tādas izdodas tikt! Taču draudzene nelikās mierā – lāsts paliek lāsts, jāņem nost. Nevilcinoties pavēstīju, ka iešu pati pie viedās tantes izzināt nākotni un pārbaudīšu, vai arī man kārtis rādīs dīvaino rotu.
Gājienu pie zīlnieces uztvēru kā jautru piedzīvojumu. Kad viņa jautāja, ko vēlos uzzināt, attraucu – vien to, kas sagaida nākotnē. Kundzīte lika kārtis… Būs gan darbs, gan nauda, gan mīlestība, gan… taču pēkšņi viņa aprāvās pusvārdā: “Bērniņ, redzi tās trīs melnās kārtis? Tas ir vientulības vainags.”
Opā! Biju neizpratnē – vai nu tiešām man uzlikta tā rota, vai nu viedā kundze to saka visām juridiski un ne tikai brīvām meitenēm. Uz manu jautājumu, vai vainagu iespējams noņemt, kāršu licēja atbildēja apstiprinoši, taču ar vienu “seansu” līdzēts nebūs. Vajadzēs vismaz trīs… Tad nu sāku rēķināt – viens “seansiņš” desmit latu, otrs desmit, trešais desmit… Nu nē. Nolēmu staigāt ar savu vientulības vainagu, nevis maksāt, lai atbrīvotos no tā, ko ne es, ne citi neredz.
Pēc pāris mēnešiem par dīvaino lāstu reizēm atgādināja vien draudzenes līdzjūtīgais skatiens, taču nesen telefona klausulē atkal atskanēja satraukuma pilns vēstījums: “Biju pie citas zīlnieces un paprasīju arī par tevi. Tev nav uzlikts vientulības vainags, tev ir bloks. Tu esi bloķēta uz ilgstošām attiecībām.”
Labi, ka nogaidīju, citādi būtu noņēmusi vainagu, kura nav. Varbūt izrādīsies, ka arī bloka man nav.
Jums patīk dziesma par “biznesiņu”: “… cirtaina čigāniete smiedamās kārtis jauc – uzliec rublīti, mīļā, pateikšu, kā viņu sauc…”? Man patīk.
