Kaut gan ilgā laika posmā Latvijā krājusies dažādu problēmu gūzma, uz pašslavināšanos kārajai valdībai laiku pa laikam rodas slimīga tieksme mākslīgi izpūst «no oda ziloni».
Kaut gan ilgā laika posmā Latvijā krājusies dažādu problēmu gūzma, uz pašslavināšanos kārajai valdībai laiku pa laikam rodas slimīga tieksme mākslīgi izpūst “no oda ziloni” un censties no nekurienes aiz matiem pievilkt kādu “aktuālu un steidzīgi risināmu jautājumu”, par spīti pat zināmam tā absurdumam. Runa ir par valdības komitejas atbalstītajiem Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādātajiem noteikumiem par nākamā mācību gada semestru sākuma un beigu laika noteikšanu, respektīvi – mācību gada pagarināšanu par “nieka” divām nedēļām. Par nedēļu paredzēts “pārbīdīt” arī skolēnu pavasara brīvdienas, citādi, premjera Aigara Kalvīša vārdiem runājot, skolēni laiku starp brīvdienām un Lieldienām “lielākoties nobumbulē nākamo brīvdienu gaidās”.
Smaidu nevar neizraisīt atsevišķu personāliju izmestā motivācija par mācību gada paildzināšanas nepieciešamību. Šajā pēkšņajā klaunādē publikas smīdinātāja ambīcijas kārtējo reizi apliecināt pamanījies pašreizējais veselības ministrs Gundars Bērziņš. Ministraprāt, mācību laiks ir “nepiedodami īss”, turklāt Latvijā, salīdzinot ar attīstītajām valstīm, skolēniem esot mazāk jāmācās (!!!), savukārt šis faktors viņiem liedzot “normālu dzīvi” nākotnē.
Tā nu neviļus izkristalizējas gaužām revolucionārs secinājums (varbūt to dēvēt par Kalvīša – Bērziņa teorēmu?), ka Latvijā neskaitāmas paaudzes dzīvo “nenormālu” dzīvi, kuru cilvēki skolā pavadījuši nepiedodami īsu laiku un mācījušies “maz” (pilnīgai krāsu sabiezināšanai – labi ja vispār vairāk nekā nemaz!). Var jau būt, ka par dzīves “nenormālību” ministri spriež pēc personīgās pieredzes…
Un tas, protams, nekas, ka šajā ekonomiskās migrācijas laikā saviem vecākiem uz ārvalstīm līdzi aizbraukušās atvases vietējās skolās parādījušas teicamas un pat savam vecumam izcilas zināšanas (neskaitot vien sākotnēji neizbēgamo valodas barjeru), ievērojami pārspējot savus vienaudžus! Arī tāds sīkums nav vērā ņemams, ka ne jau kvantitāte (mācību gada garums) automātiski nozīmē izglītības kvalitāti, īpaši – paturot prātā, ka viens no atjaunotajā valstī ilgstoši staipītās izglītības sistēmas reformas lielākajiem “augļiem” kā “sātīgās” un ilgstoši neveiksmīgās reformēšanas rūgtākā atrauga ir hronisks kadru trūkums skolās un pedagogu teju vai masveidīgā aiziešana no darba. Arī tas, protams, sīkums, ka Latvijā skolēnu noslogotība nereti pretendē uz čempiona lauriem gan mācību apjoma, gan skolas somas smaguma ziņā (ko ne tuvu nevar teikt par attīstītajām valstīm)! Tie jau, pēc valdības vīru domām, droši vien ir tikai tādi pašsaprotami reālās dzīves elementi, kas atbilst slavenā karavadoņa Aleksandra Suvorova spārnotajam teicienam – grūti mācībās (skolā), viegli kaujā (nenormālajā dzīvē)….
Valdībā izteikts ierosinājums jau tuvākajā nākotnē mācību gadu sākt augusta vidū, jo skolēniem, lūk, esot nepieciešamas vismaz divas nedēļas, “lai iešūpotos”, tādējādi viņi septembrī jau varētu ķerties pie izglītošanās ar “pilnu jaudu”.
Tad nu, kungi, varbūt drīzumā ierosināsiet iet vēl soli tālāk un centīsieties savu cēlo ideju pārspļaut vēl vairāk, par mācību gada sākumu nosakot jau augusta otro nedēļu, lai izglītošanās “ar pilnu tvaiku” ietu vaļā augusta izskaņā, ja reiz visa sāls ir mācību gada hronometrāžā?
Valdībā izskanējušo priekšlikumu apspriešana jau kuro reizi izteikti atgādina “bumbulēšanu”, kas uz kārtējā eksāmenu uzdevumu skandāla fona izskatās mazliet pat traģiski, jo jau krietnas desmitgades garumā eksāmeni un uzdevumu noplūde katra mācību gada beigās diemžēl ir saistīti jēdzieni, jau savlaicīgi skolēniem demonstrējot “nenormālo” dzīvi, kurā viss ir pērkams, bet kuru diezin vai “normālāku” padarīs mācību gada pagarināšana.
