Vai Krievija kādreiz atzīs Latvijas okupāciju, atvainosies tautai par pāri nodarīto? Tiekoties ar ārlietu ministru Arti Pabriku, jautāja novada politiski represēto apvienības «Staburadze» dalībnieki.
Vai Krievija kādreiz atzīs Latvijas okupāciju, atvainosies tautai par pāri nodarīto? Tiekoties ar ārlietu ministru Arti Pabriku, jautāja novada politiski represēto apvienības “Staburadze” dalībnieki. No valdības vīra teiktā diezgan skaidri varēja saprast, ka ko tādu diez vai varam sagaidīt. Latvijai zaudējumu kompensācijas izmaksātu dārgi. Tad piecēlās Oļģerts Sabulis, neliela auguma vīrs ar skaidru “dziesmu karos” izkoptu balsi, un lūdza, vai ministrs nevar nokārtot, lai, kaut neatzīstot okupāciju, samaksā par darbu vismaz tiem, kas Krievijā lēģeros gadiem bez algas strādājuši. Jautājumu beidzot, viņš piebilda, ka viņam ir seši tādi spēka gadi Magadanas apgabalā pie Kolimas upes.
Mūsdienās Vācija taču maksā kompensācijas tiem, kas spīdzināti un strādājuši fašistu koncentrācijas nometnēs. Kāpēc tad austrumos ir citādi? Tiesa, Latvijā politiski represētajiem nometnēs pavadītais laiks ar uzviju ieskaitīts pensijā, pastāv dažas citas priekšrocības. Bet kāpēc tas notiek par Latvijas, nevis Krievijas valsts naudu? To O.Sabulis nevar pieņemt, un zālē sēdošie viņam aplaudēja.
Tuvojoties Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai, ar Sabuļa kungu tikāmies atkal. Atceroties savu jautājumu tikšanās reizē ar ministru, viņš teica: “Man arī tēvs bija tāds piekasīgs, taisnības meklētājs.”
Pēc izcelsmes Oļģerta kungs ir Bēnes kalēja Aleksandra Sabuļa dēls, dzimis 1931. gada 30. augustā. Ar cītīgu darbu ģimene pamazām tika pie zināmas rocības. Sabuļi sāka kā rentnieki Lielaucē Cīruļos, kuru saimniece bijusi rados ģenerālim Balodim. Oļģerts atceras, ka Cīruļu saimnieki bijuši pret rentniekiem ļoti labvēlīgi. Svētkos visi sēdējuši pie viena galda. Labās attiecības saglabājās arī tad, kad Sabuļi no Lielauces aizgāja uz Bēni, kur netālu no dzelzceļa stacijas tēvs par aizņēmumu iegādājās zemi un uzbūvēja nelielu mājiņu, kurai vienā galā tika ierīkota smēde. Kādu dienu 1940. gadā, kad jau bija ienākuši krievi, Cīruļu saimniece ieradās Bēnē pie Sabuļiem un pavadīja tur veselu dienu. Pēc tam viņai kāds atbrauca pakaļ un aizveda. Oļģerts domā, ka tas varēja būt ap 1941. gada 14. jūniju. Tolaik daudzi cilvēki, kas jutās apdraudēti, atstāja mājas un slēpās. Arī kalējs A.Sabulis, kas gan pēc jaunās varas nostādnēm skaitījās proletārietis, ne vienu vien nakti pārlaida aiz Bēnes tā sauktajā Iršu dārzā, kā dēvēja tuvējo mežu.
Bēne cieta kara beigās
Vācu laiks Bēnē pagāja mierīgi. Oļģerts mācījās turienes skolā. It bieži gar Sabuļu mājiņas logiem uz skolu gāja arī meitene gaišiem matiem Ārija, kas mācījās ar Oļģertu vienā klasē. Pēc atgriešanās no Kolimas krastiem Oļģerts viņu iepazina it kā no jauna. Bet pēc diviem gadiem ģimenē būs Zelta kāzas.
1944. gada vasarā fronte uz kādu brīdi nostabilizējās pie Auces. Krievu karavīri bija šo pilsētiņu ieņēmuši, taču kā lamatas bija atstāts spirta brūzis. Uzbrucēji apdzērās, un vācieši viņus attrieca atpakaļ līdz Bēnei. Kādā krievu uzlidojumā lidmašīnas negaidīti uzmeta bumbas nevis pretinieka pozīcijām, bet tieši ciematam. Bēninieki vēlāk runāja, ka krievu bumbvedēji, ko pēkšņi bija pārsteiguši vācu iznīcinātāji, tā bēgot atbrīvojušies no nāvīgās kravas. Kalējam A.Sabulim toreiz šķemba ievainoja roku. Taču ģimenei nelaimes ar to nebeidzās. 1945. gada janvārī uz kaimiņu apmelojumu pamata (it kā bijis šucmanis, nēsājis ieroci) A.Sabulis tika arestēts. Patiesais apmelojuma iemesls bija tāds, ka šie kaimiņi nozaguši Sabuļu laukā norakto mantu. Tēvam tika piespriesti četri gadi, un tos viņš izcieta nometnēs Krievijas ziemeļos Arhangeļskas apgabalā. Tajā laikā kalēja māju smēdes galā dzīvoja krievu karavīri. Bēnes stacija bija svarīgs punkts kara materiālu piegādei Kurzemes frontei, tādēļ šo vietu apsargāja zenītartlēristi, kas tika izmitināti pie Sabuļiem. Karavīri pret saimnieka dēlu izturējās labi, taču kādu dienu viņu nolaidības dēļ mājās aizdegās degvielas muca, ko “īrnieki” izmantoja savu gaismekļu pildīšanai. Tā Sabuļi zaudēja ne tikai tēvu, bet arī māju. Sākumā krievu virsnieki runājuši par kaut kādu kompensāciju. Taču kāda varēja būt kompensācija, ja māju saimnieks skaitās tautas ienaidnieks…
Šādos apstākļos veidojās Oļģerta uzskati, tādēļ nav brīnums, ka, iestājies Rīgas 1. vidusskolā (Bēnē tolaik vidusskolas nebija), zēns atrada ceļu uz nacionālo pagrīdi.
Atbrīvo ne tikai nodevējus
Četri šīs vidusskolas zēni – Arvīds Krūmiņš, Gunārs Kušķis un Ints Cālītis – bija iesaistījušies pagrīdes organizācijā “Lāčplēsis”, kurā kopā darbojās desmit jauniešu. “Mūsu mērķis bija atjaunot 18. novembra Latviju,” ar skumju smaidu atceroties, saka Oļģerts Sabulis. Ar ko dedzīgi, patriotiski noskaņoti skolēni varēja uzvarēt padomju terora režīmu? Cerības bija niecīgas. Tomēr viņi pulcējās, vāca ieročus, glabāja valsts karogu, līmēja proklamācijas, rīkoja sev skautiem līdzīgas mācības.
1948. gada 17. novembra vakarā Oļģerts atgriezās mājās no proklamāciju līmēšanas. Darbs bija paveikts Rīgas centrā, pēdējā lapiņa uzlīmēta Akas ielā, kādus simts metrus no bēdīgi slavenās čekas mājas. Tolaik viņš kopā ar A.Krūmiņu (gan “Lāčplēša”, gan arī klases biedru) bija apmeties kādā pagrabstāva sētnieces dzīvoklī Sarkanarmijas ielā – netālu no vietas, kur tagad atrodas Dailes teātris. Vērdams dubultīgās ārdurvis, Oļģerts juta, ka kaut kas nav labi. Puisis gribēja bēgt, bet čekists viņu sagrāba. Istabā uz gultas sēdēja nobālējušais Arvīds, uz galda gulēja pagrīdnieku glabātā pistole. Abi puiši tika nogādāti čekā, kur bija savākti arī pārējie “Lāčplēša” dalībnieki. Gaidot pratināšanu, Oļģerts centās no pirkstiem norīvēt līmi, kas liecināja par viņa līdzdalību proklamāciju līmēšanā. Taču savādi, ka “šīm nozieguma pēdām” uzmanība netika pievērsta. Negaidīti pēc trim dienām Oļģertu atbrīvoja. Viņam bija jāparakstās, ka neko no čekā redzētā un dzirdētā neizpaudīs. Ko nu? Sētniece, kuras dzīvoklī Oļģerts bija mitinājies, viņu varēja uzskatīt par nodevēju. Ja Arvīds apcietināts, bet Oļģerts brīvs, tad liekas skaidrs, kas ir kas. Puisis devās pie mātes uz Bēni. Stacijā pamanīja kādu vīru, kas nepārprotami viņu izsekoja. Māte, ieraugot dēlu, iesaucās: “Kas ar tevi noticis!?” Tikai trīs čekas pagrabā pārpildītajās kamerās dažādos pazemojumos pavadītās dienas bija nepārprotami izmainījušas viņa izskatu.
Pēdējā vārdā pateica, ko domā
Atceroties toreizējo “brīvlaišanu”, Oļģertam Sabulim liekas, ka čekas plānos kaut kas varēja būt par izlūku grupu, ko tajā laikā ar lidmašīnu Kurzemes mežos desantēja amerikāņu izlūkdienests. Tajā bija arī emigrējušā Bēnes ārsta Nikolaja Zariņa dēls Leons. Iespējams, tika gaidīts, ka vēlāk Auces mežos notvertais Leons varētu kontaktēties ar Oļģertu. Taču sakaru ar amerikāņu izlūkdienestu “Lāčplēsim” nebija. 1948. gada nogalē no soda nometnes atgriezās Oļģerta tēvs. Toreiz ar dēlu viņam iznāca satikties tikai reizi. 1949. gada sākumā Oļģertu vēlreiz izsauca uz čeku, kur viņš pa taisno nokļuva apcietināto kamerā.
1949. gada martā “Lāčplēša” lietu skatīja Baltijas kara apgabala tribunāls. Paziņojot spriedumu, pēc vārdiem “piespriests nāves sods” tika ieturēta gara pauze, tad izskanēja piebilde, ka tas aizvietots ar 25 gadiem soda nometnēs. Neilgu laiku pēc kara Padomju Savienībā nāves sodu nepiesprieda. Pēdējā vārdā puiši varonīgi savu vainu nav atzinuši, bet pateikuši, ko domā par okupācijas varu.
Viens no likteņa izredzētajiem
Astoņpadsmit gadu dzimšanas dienu 1949. gada 30. augustā Oļģerts sagaidīja Rīgas Centrālcietumā. Drīz pēc tam sekoja ceļš pārpildītā arestantu vagonā līdz pat Ohotskas jūras krastam. Pie Vaņinas ostas atradās vairāki desmiti ieslodzīto nometņu. Tur pienāca kuģi, kas veda tālāk uz ziemeļiem. Par sešiem Magadanas apgabalā Kolimas upes krastā soda nometnēs, zeltu skalojot, pavadītajiem gadiem Oļģerts Sabulis var pastāstīt daudz. Interesanti, ka 1991. gada vasarā viņš kopā ar jaunāko dēlu Tāli piedalījās sadarbībā ar Krievijas politiski represēto sabiedrisko organizāciju “Memorial” organizētajā ekspedīcijā uz agrākajām ieslodzījuma vietām. Taču tas jau ir cits stāsts, ko publicēsim pēc Līgo svētkiem. Kā Oļģerts Sabulis izdzīvoja šai vietā, kur līdzās pārskalotajiem iežiem guldīti tūkstošiem ieslodzīto kauliņu, grūti pateikt. Zināmā mērā glāba jaunība un nelielais augums. Vissmagāk badā cieš lieli vīri, kuriem ķermeņa uzturēšanai vajag vairāk kaloriju.
Pēc atgriešanās Latvijā 1955. gada maijā Oļģerts strādāja Bēnē, bet 1960. gadā kopā ar dzīvesdraugu Āriju un nesen kā piedzimušo vecāko dēlu Armandu atnāca dzīvot uz Jelgavu, kur ilgus gadus nostrādāja būvmateriālu kombinātā un “Lauktehnikā”, kā arī savām rokām uzcēla māju un dzīvo tur vēl šobaltdien. Ja nebūtu jāpiedzīvo Kolimas lēģeri, karš, okupācijas varas ierobežojumi, Oļģerts Sabulis teic, ka droši vien būtu kļuvis mūziķis. Jau gandrīz piecdesmit gadu viņš dzied vīru korī. Arī vakar bija jāiet uz “Ozola” mēģinājumu, bet šodien viņš būs kopā ar likteņa biedriem Svētbirzē.
