Alus Jāņu svinēšanai ir ļoti piederīgs. Kas šajā ziņā mums ir lielākā autoritāte? LLU Pārtikas tehnoloģiju fakultātē ir vienots atzinums – profesors Pāvils Zariņš.
Alus Jāņu svinēšanai ir ļoti piederīgs. Kas šajā ziņā mums ir lielākā autoritāte? LLU Pārtikas tehnoloģiju fakultātē ir vienots atzinums – profesors Pāvils Zariņš. Zinātnieks, pedagogs, sabiedriskais darbinieks, dekāns, rektors, kura darbības laikā Latvijas Lauksaimniecības akadēmija (LLA) izvērsās Jelgavā. Galvenokārt pateicoties viņa iniciatīvai, 1948. gadā LLA tika izveidota Pārtikas tehnoloģijas fakultāte, kas bija arī nākamo alus darīšanas lietpratēju kalve.
Beidzamajā laikā profesors kļuvis pazīstams ar savu grāmatu “Ilgdzīvošanas pamati”, kurā apskata ilgmūžības noslēpumus plašāk nekā no veselīga uztura viedokļa. Profesoram rit deviņdesmit ceturtais gads, un tas ir būtisks arguments viņa kā zinātnieka spriedumiem. Taču šoreiz mūsu saruna vairāk risinājās par alu.
Profesor, vai jūs savos cienījamos gados alu dzerat?
Jā, tas gan nenotiek bieži. Mūsu lauku māja ir attālu no veikaliem. Es dodu priekšroku vecajam Rīgas alus standartam – ar alkohola saturu 3,5 procenti. Man vislabāk garšo “Aldara” ražotais “Pilzenes” alus.
Grāmatā “Mājas alus” jūs sniedzat pamācību, kā to darināt pašiem. Mūsdienās gan tas nav populāri, bet vai pats savulaik to esat darījis?
No pieredzes zinām, ka mājās gatavotie cepumi un citi gardumi parasti ir kvalitatīvāki nekā lielrūpnieciski ražotie. Līdzīgi ir arī ar mājas alu. Alus darīšana gan nav vienkārša. Vajadzīgas zināšanas, iekārtas. Taču pirms lielākiem ģimenes godiem esmu pa reizei ar to nodarbojies. Agrāk, jo īpaši uz Jāņiem, alu gatavoja vai katrās lauku mājās.
Jūs rakstāt, ka svētkos piecu sešu stundu laikā viena persona var patērēt līdz desmit litriem alus… Varbūt izdzert tikai vienu pudeli nav jēgas?
Nē, kāpēc. Alus lietošanas iespējas ir diezgan plašas. Bijuši gadījumi, kad saviesīgā sarīkojumā katrs izdzer arī pa desmit litriem, bet var arī mazāk. Protams, vienos svētkos tik daudz var patērēt tikai labu alu.
Kā jūs izvēlējāties gan zinātnieka, gan arī inženiera, ražošanas vadītāja darbu alus ražošanā?
Mūs ar māsu audzināja māte (tēvs 1919. gadā mira no plaušu karsoņa). Viņa visai maz ierobežoja, un es kā pusaudzis, virtuvē saimniekodams, no rupjmaizes garozām iemācījos gatavot dzērienu, kas bija līdzīgs kvasam un alum. Šī interese attīstījās, studējot Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē pie profesoriem Pētera Delles, Augusta Kirhenšteina, Fridriha Neilanda. 1938. gadā, beidzot studijas, profesors A.Kirhenšteins mani pieņēma darbā Lauksaimniecības fakultātes Mikrobioloģijas institūtā. Taču līdz ar Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas dibināšanu šī vieta tika likvidēta un bija jāmeklē cits darbs. Man kā agrākajam sociāldemokrātu organizācijas “Strādnieks, Sports un Sargs” dalībniekam tas nebija vienkārši, taču laimīgā kārtā pēkšņi konkursu uz četrām vakancēm izsludināja Latvijā lielākais alus ražotājs “Aldaris”. Turklāt tur bija pieprasīti aldara mācekļi ar augstāko izglītību. Uzņēmuma direktors Jēkabs Spilva saprata, ka ar vecajiem kadriem nekur tālu netiks. Savukārt man citas izejas nebija, kā iet turp strādāt. Sarunā ar direktoru uzzinājām, ka Sarkandaugavā top jauna moderna alus darītava un ka pēc gada varēsim papildināt zināšanas Vācijas aldaru augstskolā Veihenstefanā. Māceklis ar augstāko izglītību – tas karjerā nenozīmēja kritienu lejā. 1939. gada 1. septembrī, sākoties Otrajam pasaules karam, komandējums uz Vāciju vairs nebija iespējams, taču pēc stažēšanās visās uzņēmuma nodaļās kļuvu par “Aldara” laboratoriju vadītāju. Pienāca Latvijai liktenīgās 1940. gada jūnija dienas. Uzņēmums tika nacionalizēts. Augustā strādnieki mani iecēla par tā direktoru (no piecsimt “Aldara” darbiniekiem tikai divi bija komunisti). Viedoklis, ka tas notika pēc A.Kirhenšteina norādījuma, nav pareizs. Agrākais direktors Spilva kļuva par manu vietnieku. Vēlākajās deportācijās mēs viņu un juriskonsultu Edgaru Kārkliņu zaudējām. Vācu laikā, pateicoties aldariešiem, divas reizes tiku no apcietinājuma. Kad vāciešus padzina, dažus mēnešus strādāju “Aldarī”, taču 1945. gada janvārī pēc LLA rektora vietnieka L.Pētersona uzaicinājuma sāku zinātniski pedagoģisko darbu. Līdz LLA attīstījās pārtikas tehnoloģijas virziens, alus nozarē strādāja galvenokārt praktiķi, kas darbojās pēc savas un no paaudzēm mantotās pieredzes. Pārtikas tehnoloģijas fakultāte alus darītavām sagatavoja speciālistus uz zinātniskas bāzes. Pie izcilākajiem fakultātes absolventiem jāmin Kārlis Zālītis, Gunārs Barviķis, Ināra Šure un daudzi citi.
Lūdzu vēl jūsu komentāru par alus dzeršanu saistībā ar ilgdzīvošanu. Var piebilst, ka jūsu pirms trim gadiem iznākusī grāmata “Ilgdzīvošanas pamati” kļuvusi par bibliogrāfisku retumu. Tās nav pat LLU bibliotēkā…
Vai alus nāk par labu veselībai? Tas ir “stiepjams jēdziens”, kas zinātniski nav pierādīts un vairāk saistīts ar reklāmas trikiem. Ilgdzīvošanā Latvija atpaliek no daudzām valstīm. Tur mums daudz ko darīt. Godīgi sakot, pats neesmu stingri ievērojis visus padomus par pareizu uzturu, dažādus ierobežojumus, kas atzīti manā brošūrā. Bet tas nozīmē, ka lasītājs, tos ņemot vērā, nodzīvos ilgāk nekā autors. To arī novēlu.
Profesora meita Vita Slanke, runājot par profesora Zariņa sasniegto ilgmūžībā, piebilst, ka tēvs turas braši. Patlaban viņš strādā pie grāmatas par vīnu gatavošanu mājas apstākļos. Ko viņš dara citādi nekā pārējie? Varbūt vairāk guļot. Arī brieduma gados viņam paticis pasnaust pēc pusdienas. Šajā ziņā Pāvils Zariņš atzinis arī A.Kirhenšteina domu, ka vismaz reizi nedēļā cilvēkam vajagot kārtīgi izgulēties. Ēšanā īpašus ierobežojumus profesors neievēro. Ēd gan ceptu cūkgaļu, gan žāvētas desas. Daudz lieto piena produktus, tostarp no kaimiņos pirkta nepārstrādāta govs piena pats gatavo skābputru, kas reizē ir gan atspirdzinoša, gan barojoša. (Par to kādā no nākamajiem “Ziņu” numuriem.)
Līgo vakarā profesors būs ģimenes lokā. Bijušo audzēkņu, kolēģu un draugu viesošanās tradicionāli viņa lauku mājās Bukās gaidāma jūlija sākumā. Gadās, ka tur sabrauc vairāki desmiti viņa cienītāju.
