Jelgavā līdz ar daudzu citu tautu pārstāvjiem ievērojamā skaitā dzīvo arī čigāni jeb, kā viņi sevi dēvē, romi. Kāds ir to patiesais skaits, laikam precīzi nepateiks neviens. Parasti sakām, ka daudz, bet romi uzskata, ka vismaz vairāki tūkstoši.
Jelgavā līdz ar daudzu citu tautu pārstāvjiem ievērojamā skaitā dzīvo arī čigāni jeb, kā viņi sevi dēvē, romi. Kāds ir to patiesais skaits, laikam precīzi nepateiks neviens. Parasti sakām, ka daudz, bet romi uzskata, ka vismaz vairāki tūkstoši.
Cik viegli vai grūti šīs tautas pārstāvjiem iekļauties Latvijas sabiedrībā, laikam nebūs jāstāsta. Nesen “Ziņas” rakstīja par kādas jaunas romu tautības sievietes veltīgajiem darba meklējumiem. Ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta gādību tapusi valsts programma “Čigāni (romi) Latvijā”, un notiek tās sabiedriskā apspriešana. Tāda paredzēta arī Jelgavā – piektdien, 16. jūnijā, Jelgavas Reģionālajā pieaugušo izglītības centrā pulksten 10. Tie, kam pieejams internets, ar šo programmu var iepazīties Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās
sekretariāta mājas lapā www.integracija.gov.lv.
Lasot diskusijas internetā par minoritāšu grupām Latvijā, konstatēju, ka vairāki komentāri pauž viedokli, kas noliedz atsevišķo valsts politikas dokumentu, atbalsta programmu un projektu nepieciešamību dažādām Latvijā dzīvojošajām mazākumgrupām. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par etnisko izcelsmi, reliģiju vai ko citu, kas veido atšķirības no vairākuma, bieži tiek atkārtots jautājums – kāpēc vajadzīgs īpašais atbalsts? Uzskatu, ka atbilde ir svarīga, jo no tās kvalitātes atkarīgs, vai daļa Latvijas iedzīvotāju mainīs attieksmi pret neaizsargātājām, atstumtajām grupām, un, iespējams, mēs spersim vēl vienu soli tuvāk saliedētākai sabiedrībai.
Šajā rakstā nebūs moralizējošo tēžu par nepieciešamību galu galā kaut ko darīt lietas labā. Nebūs arī garu teikumu ar atsaucēm uz ES labāko praksi – tas viss ir programmas tekstā, akadēmiski precīzi un korekti noformētajā tās informatīvajā daļā.
Sākšu ar cipariem, kas ļauj katram Latvijas iedzīvotājam, kas nav roms, salīdzināt savu stāvokli un savu bērnu (ģimenes) izredzes ar valstī dzīvojošo romu situāciju. Pēc statistikas datiem, Latvijā ir aptuveni 8498 romu. Tas veido tikai 0,3 procentus no kopējā iedzīvotāju skaita. Tikai 7,9 procentiem viņu ir vidējā izglītība, un tikai 26 romiem ir augstākā izglītība. Ceturtdaļai izglītības līmenis nepārsniedz četras klases, un no visiem valsts analfabētiem 85 procenti ir romi.
Atvērsim jebkura laikraksta darba sludinājumu lappuses. Ko mēs redzam? Vairākums vakanču paredz augstāko izglītību kā minimālo startu darba karjerā, vairākās darbavietās sagaida arī maģistra grādu, pieredzi, datorzinības un tā tālāk. Tikai ļoti optimistisks cilvēks būs pārliecināts, ka Latvijas romiem ir vienādas iespējas ar citiem iedzīvotājiem darba tirgū. Kādas izredzes sagaida cilvēku, kas pēc ceturtās klases zina labākajā gadījumā aritmētikas pamatus?
Romu situācija kļūst vēl dramatiskāka, jo strauji attīstās tehnoloģijas, darba vietu skaits palielinās tieši pakalpojumu jomā un notiek intensīva datorizācija. Kad vairākums Latvijas iedzīvotāju lēnām, bet neatgriezeniski pāriet jaunajā – informācijas un zināšanu – sabiedrībā, romi palielina analfabētu skaitu, kas mūsdienu sabiedrībā lielākoties nolemti nepārtrauktai atstumtībai. Tāpēc arī tapusi valsts programma “Čigāni (romi) Latvijā”. Pirmajā tās posmā no 2007. līdz 2009. gadam paredzēts valsts atbalsts, lai romu bērni, bezdarbnieki un citi kopienas pārstāvji varētu izmantot iespējas izglītības un nodarbinātības jomā, kas dotas visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Kā sasniegt šo mērķi? Paredzēts romu nevalstiskajām organizācijām palīdzēt attīstīt spēkus, lai viņi piedalītos kopienas problēmu risināšanā. To varētu darīt vietās, kur dzīvo romi, piemēram, sadarbībā ar pašvaldībām, skolu direkcijām, policijas darbiniekiem, cilvēktiesību organizācijām, kas var sniegt palīdzību, ja roms diskriminēts tikai tādēļ, ka viņš ir… roms. Līdz šim daudz kas bija plānots, bet paši romi palika ēnā, klusēja un tikai tagad to nevalstiskās organizācijas līdzdarbojās programmas izveidē no sākuma.
Neviens teksts nekad nav pilnībā sagatavots, un nebūs ideāla risinājuma, bet šī programma ir pirmais solis, un es ceru, ka tā pārliecinās lasītājus un pirmām kārtām romus, ka nu viss ir citādi. Šoreiz programma ir arī viņu darbs.
Un nobeigumā – romi lūdz saukt viņus par romiem. Tā viņi vēlas. Arī mums patīk, ka mūs sauc īstajā vārdā, tādā, kas ir mūsu identitātes neatņemama daļa.
Pārpublicēts no politika.lv
Dr. Deniss Hanovs, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta Eiropas Pretdiskriminācijas politikas departamenta direktors
