Kulinārijas māksla ir sarežģīta. Lai kā tu, cilvēks (šoreiz – pavārs), censtos, vai allažiņ būsi kaut ko kaut kam pa prātam netrāpījis. Bet vai tādēļ, mēs, neprofesionāļi, nestāvētu pie plīts un neradītu vienu kulinārijas brīnumu pēc otra.
Kulinārijas māksla ir sarežģīta. Lai kā tu, cilvēks (šoreiz – pavārs), censtos, vai allažiņ būsi kaut ko kaut kam pa prātam netrāpījis. Bet vai tādēļ, mēs, neprofesionāļi, nestāvētu pie plīts un neradītu vienu kulinārijas brīnumu pēc otra.
Tai tālajā pavasarī mūsu ekskavatora apkalpe mita Vidmuižnieku mājās netālu no Nītaures. Rakšanas darbi ritēja bez mitas augu diennakti. Iekšējās sadzīves neformālais reglaments paredzēja, ka azaids jāpagatavo kolektīvam patēriņam dienas maiņai.
Pavasaris plauka ziedos, un bija manas maiņas kārta rūpēties par pienācīgu ēdienkarti. Ar pārinieku Jāni izlēmām uzvārīt skābeņu zupu. Tāda mūsu vīru saimē galdā nekad vēl nebija celta. Šefpavāra pienākumi pēc lozes krita man. Neslēpšu, pirmajā brīdī manī iezagās pat lepnības velniņš. Sak, atkal paspīdēšu ar atjautību, jo ne reizi vien (īpaši pirms algas) ne no šā, ne no tā pratu kaut ko pagatavot.
Kamēr Jānis ar divriteni skrēja uz tuvējo skārni pēc kāda gaļuma, es noriņā salasīju labi daudz leknu skābeņu. Sagriezu tās jo smalki un liku uz elektriskās plītiņas vārīties. Pēc pieredzes ar zivju zupām zināju: jo ilgāk vāra, jo garšīgāk un sātīgāk sanāk. Kad skābenes jau labu laiku bija sautējušās, no miesta ar pirkumu atdrāzās arī mans virtuves strādnieks. Jāni tūliņ liku pie kartupeļu mizošanas, bet pats nelielos gabaliņos (lai ātrāk izvārās) sadarināju cūkgaļu. Pēc tam to reizē ar nūjiņās sagrieztiem tupeņiem pievienoju joprojām sparīgi mutuļojošajam katla saturam. Visbeidzot bagātīgi iebēru sīpollokus, svaigas dilles. Spriežot pēc laika, kāds bija pagājis kopš manas rosīšanās sākuma, zupai nu bija jābūt gatavai. Gandarīti par, mūsuprāt, oriģinālu un operatīvu kulinārijas veikumu, aizsteidzāmies uz darbu. Nobaudīt katliņā tapušo, vairs neatlika vaļas…
Pievakarē atnāk vīri mūs nomainīt un šķil baltus zibeņus:
“Kādu ģipti jūs tur esat uzvārījuši! Pat suns rauca degunu… Tavu sūrumu, bet kartupeļi un gaļa ne iekosties – cieti kā krams!”
Pagaršojis pats, taisnā taciņā devos pie Vidmuižnieku sievām konsultēties un visu izstāstīju kā pie bikts.
“Vai, dēliņ, tāda zupa taču vārāma no otra gala! Vispirms katlā liekams viss, kas ciets, un tikai pašās beigās, kad vārīšanās it kā pabeigta, klāt piešauj skābenes,” šīs mani lietpratīgi pamācīja.
Tomēr vēlreiz ķerties pie skābeņu zupas vārīšanas vairs neuzdrošinājos visā savā melioratora praksē, lai gan mammas pagatavotās garšoja labi. Tagad, jau mūsdienās, kad retu reizi uzvāru skābeņu zupu, mājinieki labsirdīgā skaudībā tincina – pie kādiem smalkiem pavāriem es amatprasmi esot mācījies. Atbildu – pats no savas pieredzes un citu padoma –, un izstāstu, kā topavasar Vidmuižniekos apdedzinājos…