Kādreizējās Cīravas Meža skolas bijušais direktors Jānis Križus, redzēdams mani cilājot makšķerēšanas piederumus, pastāstīja divus pamācošos stāstus.
Kādreizējās Cīravas Meža skolas bijušais direktors Jānis Križus, redzēdams mani cilājot makšķerēšanas piederumus, pastāstīja divus pamācošos stāstus.
“Tajos gados, kad es vēl strādāju Cīravā (meža skolu slēdza 1952. gadā), reizi gadā komandējumā atbrauca inspektors. Pārbaudes laiks it kā nejauši vienmēr sagadījās pavasarī – ap maija vidu. Laiks mūsu darba kontrolēšanai ne visai piemērots, jo audzēkņu lielākā daļa bija devusies praksēs. Taču inspektoru ne tik daudz interesēja mācību darbs un topošo mežkopju sekmes kā makšķerēšana. Kādēļ gan pusnedēļu vai vairāk nepavaļoties, zinot, ka neviens nostrādātās stundas neuzskaita, ka par katru dienu aprēķina komandējuma naudu un arī skolā, atklāti runājot, pārbaudītāju labāk redz aizejot upmalas virzienā nekā kancelejā vai skolotāju istabā.
Es šim inspekcijas braucienam biju savlaicīgi gatavojies: vietējā makšķernieka laiva uz pāris dienām bija nodota manā rīcībā. Komandējuma otrā dienā līdz tai aizvedu mūsu bargo inspektoru.
Krastmalā nonācis, viņš meklēja un nocirta slaidu alksni – upes dziļuma mērīšanai; tā ir stratēģija un taktika rītdienai, – inspektors paskaidroja.
Tā viņš aizbrauca – airus tikpat kā nelietodams. Katrā upes līkumā ar kārti mērīja dziļumu, kaut ko pierakstīdams savā kabatas grāmatiņā, bet es devos atpakaļ uz skolu, zinādams, ka “papīru briesmas” kārtējo reizi aizgājušas secen.
Inspektors atgriezās vēlā vakarā – noguris, bet apmierināts. “Zive būs,” viņš īsi noteica, padzēra tēju, šo to no audzēkņu kopgalda vakariņu atliekām piekozdams, un devās pie miera.
Rītausmā vajadzēja inspektoru modināt. Makšķerēšanas prieku gaidās viņš saposās dažās minūtēs: paņēma tolaiku elementāro bambusniedres makšķerkātu, sabāza kabatās desmit paciņas papirosu, kārbiņu slieku, vēl šādas tādas uzkodas sev un zivīm un aiztraucās upmalas virzienā.
Savu priekšnieku sagaidīju saulrieta stundā. Laiski izlaidies, gulēju rasaskrēsliņiem pieaugušajā krastā, direktoriskās domas domādams. Drīz vien tālumā sadzirdēju airu šļakstus. Inspektors tuvojās rāms un apmierināts.
“Direktor, iedod uzpīpēt!” krastam pietuvojies, viņš palūdza.
“Bet… jūsu divsimt papirosu…” es nesapratu.
“Tie palika tur,” inspektors nenoteikti pamāja ar īkšķi pār plecu. “Uztraukumi… Jau kāda stunda, kopš neesmu pīpējis.”
Ar smēķiem inspektoram izlīdzēt, protams, varēju. Palīdzēju aiznest arī divas zivīm pilnās mugursomas. Kas tad tajās bija? Raudas, sapali, daži siļķes lieluma līdacēni, bet pārējās zivis lielās – tādas, kā mūsu vietējiem makšķernieku puikām ne sapņos nerādījās.
“Vajag mācēt,” inspektors apmierināti paskaidroja.
“Ne jau velti dienu iepriekš braukāju, upes dziļumu mērīdams. Katrai zivij ir savs barošanās rajons. Tā, lūk…”
Nākamajā rītā pavadīju inspektoru līdz autobusa pieturai. Skolas pārbaude bija beigusies.
“Pēter,” teica Jānis Križus, “es tev varētu samakšķerēt līņus, tikai slinkums to darīt.
“Kā tā?” es iejautājos, pietiekami pazīdams šā visnotaļ garšīgā resnuļa barošanas piesardzību un viltību.
Pavasara pievakarēs, kad Vānes dzirnavu dīķī virs ūdens tikko sāka parādīties kosu zaļie asni, sākās līņu pirmsnārsta makšķerēšana. Līdz pilnīgai tumsai esmu dirnējis krastā, apetīti rosinošu slieku pušķi makšķerāķim uzspraudis, līņa lēno un piesardzīgo copi gaidīdams. Bieži vien mājās aizgāju tukšā, kaimiņu un ģimenes zobgalīgo izteicienu sagaidīts.
Dižus līņu lomus tolaik guva vienīgi vietējā kolhoza traktorists, kuru bijām iesaukuši par “vecmeistaru”. Viņš, pludiņu uzstādījis piecpadsmit, divdesmit centimetru dziļumā, krastmalā stāvēdams, rūpīgi vēroja kosu kustēšanos. Tātad līnis staigā, barību meklēdams. Un tad – pēc vecmeistara teorijas – atliek tikai zivij pamest priekšā slieku pušķīti, un līnis ir tavs!
Tā darbojās vecmeistars, un, man skaudībā noskatoties, vienā pievakarē izvilka četrus piecus līņus.
“Jānotrāpa tikai, kurā galā ir galva,” pamācīja traktorists. “Ja piemetīsi ēsmu pie astes, varēsi gaidīt, līdz mati nosirmos.
Bet kāds tad bija direktora variants?
“Es,” viņš stāstīja, “svētdienas pievakarē biju izbraucis saķert kādas zivis vakariņām. Zvilnēju laivā, pār ūdeni lidoja spāres, bet pludiņš, dūņu tuvumā noguldīts, i nepakustējās. Pēkšņi uzradās zaļa varde. Vai nu to piesaistīja pludiņa sarkanums, vai, pārgalvības dzīta, varde uzsēdās pludiņam, izpleta pakaļkājas, nobrēca savu “kvak” un palika sēžot, acis bolīdama un balto pakakli kustinādama. Pārcēlu makšķeri par pusmetru sāņus – tā atkal bija klāt. “Kvak,” viņa teica un bezkaunīgi skatījās man acīs. Tolaik soli nespēru bez mazkalibra šautenes. Arī tagad tā man bija paņemta līdzi laivā. “Nu pagaidi!” es nodomāju, notēmēju un tinkš – varde lēnām nogrima dziļumā. Virs ūdens palika trīsuļojoša asiņu strūkla.
Vēl nebiju kārtīgi nolicis šauteni, kad pludiņš, brīdi pasvārstījies, strauji iegrima ūdenī. Nekavējoties piecirtu un pēc dažām sekundēm laivā spārdījās zeltains līnis. Tas bija it kā ķeršanās pieteikums. Tajā pašā vietā izvilku vēl otru, trešo, ceturto. Tad iestājās klusums.
Nošāvu vēl vienu vardi un savilku atkal četras zivis. Tās bija varenas vakariņas, un kopš tā laika makšķerēšanas gaitās vienmēr ņēmu līdzi šauteni.
