1941. gada 14. un 22. jūnijs Latvija iedzīvotāju izpratnē ienesa jaunus jēdzienus – izsūtīšana (deportācijas) un karš kā atpestītājs no varmācības.
1941. gada 14. un 22. jūnijs Latvija iedzīvotāju izpratnē ienesa jaunus jēdzienus – izsūtīšana (deportācijas) un karš kā atpestītājs no varmācības. Daudzi to uztvēra ar skepsi, jo atcerējās 1939. gada 23. augustu, kad Staļins ar Hitleru vienojās par Eiropas sadalīšanu interešu zonās un reizē arī demokrātu pārmācīšanu, kas katram no viņiem nebija pa spēkam, bet, kļūstot par sabiedrotajiem, tas bija iespējams.
Pēc 65 gadiem ES izdala lielas summas, lai godam atcerētos abu varmāku upuru piemiņu. Līdz šim Eiropa vairījās aizvainot bijušo padomju tautu upurus Otrajā pasaules karā, bet tagad tā aizvien pārliecinošāk runā par staļinismu kā analogu ļaunumu hitlerismam, ko Staļins, valdot gandrīz trīsdesmit gadu, krietni pārspējis.
Šodienas Krievijas politiķi runā, ka vēsturi nevajagot pārrakstīt, bet viņiem nevajadzētu noklusēt Staļina ļaunuma ietekmi Otrā pasaules kara izraisīšanā. Ja viņš būtu vienojies ar demokrātiem, nevis Hitleru, tas nesāktos. Šis karš no bijušajām padomju tautām prasīja trīs reizes vairāk upuru nekā no Vācijas. Baltijas un Austrumeiropas iedzīvotājiem tas lika izvēlēties starp abiem varmākām, kas ienīda demokrātiju, skandējot: “Kas nav ar mums, tas ir pret mums!”
Iecietība un pacietība ir daudz lielāka vērtība nekā acumirklīga opozīcijas “novākšana”.
Vācu tauta nu jau sešdesmit gadu veido demokrātisku sabiedrību, kas sen nezina, ko nozīmē preču deficīts. Diemžēl uzvarētāji, tāpat kā padomju laikā sūdzējās par to, tā tagad par demokrātijas deficītu.
Pēc pārdzīvotā un piedzīvotā varu novēlēt, lai nesāktos ne patēriņa preču, ne demokrātijas deficīts, lai mierīgu darbu netraucētu kara posts un idejas, ka mieru var radīt ar varmācību.