Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas Saeimas sesijas pēdējā sēdē teiktā runa atkal kļuva par jaunmodīgās folkloras verbālo pērļu izlasi tik vienveidīgajā ikdienas daiļrunības maratonā.
Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas Saeimas sesijas pēdējā sēdē teiktā runa atkal kļuva par jaunmodīgās folkloras verbālo pērļu izlasi tik vienveidīgajā ikdienas daiļrunības maratonā. Rīgas pils namamāte, viesojoties Jēkaba ielas namā, necentās ar samiernieciski vēsu skatu pavadīt latvju tautas simts gudrās galvas vasaras brīvdienās, bet ar Mārgaretas Tečeres cienīgu dzelzs lēdijas pieeju mēģināja šaut “pa redzamākajiem bastioniem”.
Apspriežamo tematu, kā jau allaž, netrūka. Būtiska loma pašu likumdevēju paveiktajam “lāča pakalpojumam”, valsts pirmajai personai nosūtot izsludināšanai trīs gaužām brāķīgus likumus, to starpā arī par čekas maisu vaļā vēršanu un iespēju legāli darba tirgū diskriminēt cilvēkus ar netradicionālu seksuālo orientāciju – par šādu “pseidodemokrātiju” pat Kanādas parlamentāriešus tauta būtu gatava norakt kļavu lapās…
Tomēr būtisks uzsvars V.Vīķes – Freibergas runā tika likts uz rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, un prezidente no parlamenta tribīnes vērsās tieši pie vēlētājiem, aicinot “ar rūpīgu un kritisku aci” izvērtēt augstajā namā tikt gribētājus un turēt no Saeimas drošā attālumā potenciālos politiskos “klaunus” un viņiem līdzīgos nerrus. Lai pašā vasaras plaukumā izvairītos no atklātas konfrontācijas ar cirka arēnas cienīgajiem subjektiem, kuri patvērušies Saeimas namā, ākstu saraksta veidošana, vismaz pagaidām, atkarībā no personīgajām simpātijām un antipātijām pret odiozajām un bļaurīgajām parlamenta kliedzējpīlēm atstāta katra balsotāja ziņā. Neizpalika arī vajadzības izteiksmē nosauktie darbi, kuru paveikšana tuvākajos gados, iespējams, varētu kļūt par neaizstājamu tramplīnu lēcienam neskaitāmus gadus gaidītajos pārticības plašumos….
Grūti aizmirst arī tos anekdošu krājuma vērtos, patosa un šķietami uzspēlēta sašutuma pilnos prezidentes kundzes izteikumus intervijā pirms došanās atvaļinājumā šī gada pašā sākumā. Toreiz V.Vīķe – Freiberga pauda vismaz šķietamu neizpratni par Latvijā novēroto situāciju, kad dievzemītes pavalstniekiem ilgstoši tiekot dota iespēja blēdīties, likuma ietvaros ņirgāties par valsti un līdzcilvēkiem, ignorējot tos, par savu meistarību nesodīti lepojoties apkārtējiem un dzīvojot līdzīgi nierēm taukos. Toreiz valsts pirmā persona pamanījās dot ļoti “vērtīgus” padomus.
“Lai viņam restorānā nedod vietu pie galdiņa, lai cilvēki atteiktos ar viņu runāt un sveicināties, ielaisties jebkādās darīšanās. Tas ir traģiski, ka šādi cilvēki var staigāt apkārt un lielīties ar saviem nodarījumiem, un sabiedrības attieksme kopumā pret viņiem ir vienaldzīga,” pirms atvaļinājuma janvārī sacīja Latvijas prezidente. Tā vien pietrūkst skumji ironiskas piebildes, ka nevajag šos “meistarus” spundēt cietumā, citādi vēl apmeklētāju skaits Rīgas pils pieņemšanās ievērojami samazināsies, par tukšumiem lepnajos krogos vai to bankrotiem pat nerunājot…
Vietā jautājumi – kurš gan Latvijā ir augstākā amatpersona un vai gan par šīm problēmām Vīķes – Freibergas kundze uzzinājusi tikai sava otrā prezidentūras termiņa beigās pēc vairākkārtējas saredzēšanās ar dažiem no Saeimas “cirka trupas”? Kā nekā viņas it kā satraukti uzskatītās nebūšanas, gadiem ejot, jau kļuvušas par ierastu parādību, un iemesli “vienaldzīgajai sabiedrības attieksmei” pret blēžiem nav tālu jāmeklē (kādēļ nebūt vienaldzīgiem, ja tik un tā nekas nemainīsies?), turklāt tā nerodas vienā dienā. Prezidente ir politiskās elites daļa, turklāt zivs pūst no galvas… Bet tas jau Latvijas “tērauda lēdijas” daiļrunībai netraucē.
