Pirms Jāņiem «Novadiņā» stāstījām par jauniešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, politiski represēto Oļģertu Sabuli, kas no 1949. līdz 1955. gadam sodu izcieta Krievijas Galējos Ziemeļos Magadanas apgabala zelta raktuvēs.
Pirms Jāņiem “Novadiņā” stāstījām par jauniešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, politiski represēto Oļģertu Sabuli, kas no 1949. līdz 1955. gadam sodu izcieta Krievijas Galējos Ziemeļos Magadanas apgabala zelta raktuvēs. 1991. gada vasarā O.Sabulis kopā ar pretošanās grupas biedru, toreizējo LR Augstākās Padomes deputātu Intu Cālīti, kā arī dēlu Tāli piedalījās ceļojumā uz Magadānu, agrākajām ieslodzījuma vietām. Publicējam izrakstus no Sabuļa kunga ceļojuma dienasgrāmatas
Piektdiena, 19. jūlijs
Izlidojam no Rīgas uz Maskavu pulksten 18.40. Pulksten 21 izbraucam no Šeremetjevas uz Domodedovas lidostu. Lidmašīna uz Magadānu izlido pulksten 3.30 naktī. Lidojums ilgst 7 stundas un 20 minūtes, bet, kamēr tiekam laukā no lidmašīnas, ir 11.30 pēc Latvijas laika. Pagriežam laikrāžus pa astoņām stundām uz priekšu un iznāk, ka ir jau vakars. Tātad vienas pusdienas zaudētas, jāēd vakariņas un jāiet gulēt. Lidostā mūs sagaida solīdi Krievijas politiski represēto organizācijas “Memorial” pārstāvji. Mums ir sagādāts “paziks” (neliels, Krievijā ražots autobuss, piemērots sliktiem ceļa apstākļiem – red.). Braucam uz viesnīcu. Gaisa temperatūra plus 14 grādu, apmācies.
Svētdiena, 21. jūlijs
Sagaidām autobusu un apbraukājam Magadānu. Apskatām Nagajevo līci, no kurienes 1949. gadā sākās mūsu moku ceļš uz Kolimu. Ohotskas jūras krastā vēl palikušas dažas nometnes barakas. Pilsētas muzejā atrodam ziņas par Krievijas latvieti Eduardu Bērziņu. 30. gadu sākumā šeit ieradies ar simts apcietināto grupu un sācis apgūt Kolimu. 1937. gadā E.Bērziņš nošauts. Tagad Magadānā viņam ir piemineklis un par godu nosaukta iela. Pusdienot ejam viesnīcas ēdnīcā – restorānā, seši cilvēki paēdām par 75 rubļiem.
Pirmdiena, 22. jūlijs
No rīta atkal apmācies, nedaudz smidzina. Ejam uz muzeju, tad uz veikaliem, kur nopērkam odu tīklus un gumijas zābakus, kas nepieciešami tālākajam braucienam uz Kolimu. Ap pulksten 16 izbraucam. Pusdienas ēdam lidostas ēdnīcā, jo tā ir pa ceļam. Mūsu šoferis Boriss brauc diezgan strauji. Līdz pulksten 21 esam nobraukuši apmēram 360 kilometru. Pabraucām garām zelta skalošanas iecirknim. Atrodam upīti un liekamies uz naktsguļu.
Otrdiena, 23. jūlijs
Pulksten 11.30 esam šķērsojuši Kolimas upi un atrodamies rajona centrā Debinas ciemā. Braucam meklēt zelta atradni “Spokoinij”, kur bijām ievietoti nometnē. Atstājam autobusu un kājām dodamies taigā. Pēc ilgas maldīšanās atrodam līdzīgu vietu, bet nevaram konstatēt, vai tā ir īstā. Zelta skalotāju artelī satiekam priekšnieku. Viņš ir ļoti atsaucīgs, sola no rīta braukt līdzi un palīdzēt atrast nometnes vietu. Aicina mūs savā ēdnīcā. Var ēst, cik grib, maksāt nevajag. Nomazgājamies dušā un labi izguļamies ciemata viesnīcā, kur nav ne prusaku, ne blakšu.
Trešdiena, 24. jūlijs
Kopā ar atradnes priekšnieku un galveno inženieri braucam meklēt veco zelta atradni “Spokoinij”. Pēc nelielas meklēšanas tas izdodas. Pirms divām nedēļām šajā vietā bijis taigas ugunsgrēks. Nometne pilnīgi iznīcināta. Pusdienās braucam uz arteli. 19 dienās sešos iecirkņos strādnieki esot izskalojuši 60 kilogramu zelta. Toreiz, kad šeit strādāju, dienas beigās darba vadītājs vecā konservu bundžā savāca visu saskaloto metālu un aiznesa uz ciematu nodot. Tagad maiņā iegūto produkciju speciālā automašīnā ved bruņoti sargi.
Lauku puķi ar spilgti violetiem ziediem sauc par “ivančai”. Runā, ka tas esot zelta pavadonis. Ciemā apmeklējām pieminekli un sopku, kur apbedīti tūkstošiem nomocīto, Kolimas kreisajā krastā slimnīcā mirušo cilvēku. Starp viņiem arī daudzi latvieši.
Dodamies tālāk. Apmeklējam Serpantinku. Tur atradās cietums, kur izpildīja nāves sodus. Pieminekļa pakājē nolikām taigā saplūktos ziedus. Uz naktsguļu apstājamies kilometrus 30 no pilsētas Jagodnaja. Pirms gulētiešanas ar dēlu Tāli uzkāpjam sopkā.
Ceturtdiena, 25. jūlijs
Naktī kļūst vēsāks un mitrāks. No rīta, uzlecot saulītei, uzreiz silts. Liekas, ka diena būs pamatīgi karsta. Iebraucam Susumanas rajonā. Kādā no raktuvēm ar ģeologu palīdzību paskaloju zeltu. Tagad šis darbs lielā mērā ir mehanizēts, ar cirtni un lāpstu vairs tikpat kā nestrādā. Ceļā uzņemam dažus pasažierus. Kāds uz mums sāk savādi skatīties. Izrādās, viņš ir latvietis. Izsūtīts, kā pats teica, 1962. gadā. Esot te iedzīvojies, Latvijā atgriezties nedomājot, taču valodu, protams, nav aizmirsis (pēc Latvijas vēstniecības ziņām Krievijā 16 pilsētās ir Latviešu kultūras biedrības, viena no tām arī Magadanā – red.)
Aizbraucam uz Mjaundžu – pilsētu un termoelektrostaciju (kurina ar oglēm), kuru es būvēju. Toreiz to sauca “Objekts D2”. Viss ļoti izmainījies. No nometnes nekas nav saglabājies. Tagad šeit atrodas autotransporta uzņēmums. Pilsētā manis celtie divstāvu nami izskatās nožēlojami salīdzinājumā ar vēlāk būvētajām piecstāvu ēkām. Nevaram sameklēt piemērotu vietu naktsguļai, visbeidzot dodamies uz Susumanas viesnīcu. Tā izskatās diezgan nožēlojama. Paēdam vakariņas numurā un ejam gulēt. Ak, jā – šodien palikām bez pusdienām.
Piektdiena, 26. jūlijs
No Susumanas dodamies uz Čelbanju. Tas ir zelta skalošanas iecirknis. Mūs sagaida iepriekšējās dienās iepazītā ģeoloģe Alla un aizved uz iecirkni, kur izrakti mamutu kauli – samesti kaudzē, nevienam nevajadzīgi. Viņu vecums esot ap 40 miljoni gadu. Paēdam pusdienas zeltraču ēdnīcā. Dodamies atpakaļ uz Susumanu, tad Debinu. Pa ceļam viss vienos dūmos, jo deg taiga, un neviens negrasās to dzēst. Debinā ar Tāli aizgājām uz Kolimas krastu, kur varot nomakšķerēt hariusus.
Nobeigums sekos.
