Sv.Annas baznīcas ērģeles pārvēršas, kļūst varenākas, kad tās spēlē Aigars Reinis.
Sv.Annas baznīcas ērģeles pārvēršas, kļūst varenākas, kad tās spēlē Aigars Reinis. Tāds klausītājiem atmiņā paliks viņa koncerts
17. jūnijā.
Ar neparastām reģistru krāsām, dinamiku, netradicionālu frāzējumu iezīmējās Johana Sebastiāna Baha slavenā Tokāta un fūga re minorā. Īpaši dvēseliski apgaroti izskanēja flautas un obojas reģistri fūgas vidusdaļā. Kā jau A.Reiņa veidoto koncertu programmām raksturīgi, ērģeļdarbi parasti ir sākumā un beigās, galveno akcentu liekot uz beigu opusu. Kas saista ērģelnieka spēlē? Pārsteidzošā spēja saplūst ar mūziku, atklājot tās īsto dabu, kā tas bija Julinsa Roibkes Sonātē. Lai arī J.Roibke (1834 – 1858) pilnībā pieder 19. gadsimtam, viņa mūzikas valoda tālu pārsniedz savu laiku, tā skan mūsdienīgi – kaut vai dobjie, draudošie basi ievadā (gluži klāstera skanējums), kam seko spējš kāpinājums vidējā reģistrā kā gaisma, bet tas viss tādā hromatismu vijā! J.Roibke bija F.Lista skolnieks Veimārā. Sonātei, ko iedvesmojis 94. psalms, ir sava programma, kas lieti noderēja šo darbu klausoties. Vienīgā diatonikas oāze bija Adagio posmā – kā lūgšanā, kā korālī, “kad man ir daudz sirdēstu, tavs mierinājums arvienu iepriecina manu dvēseli”.
A.Reiņa spēles meistarība ir neiedomājami spēji augusi kopš 2001. gada, kad viņš absolvēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā profesora Tālivalža Dekšņa ērģeļu klasi kā maģistrants. Šķiet, ka gluži pieticīgās Sv.Annas baznīcas ērģeles pārvēršas, kad pie tām spēlē A.Reinis, radot liela, vērienīga instrumenta iespaidu. Viņš ir ne tikai teicams ērģelnieks, bet arī labs pavadītājs, par to liecināja šī programma. Veidojās saskanīgs ansamblis ar vijolnieku, JVLMA profesoru Jāni Bulavu – kā Jozefa Gabriēla Reinberga Adagio un fūgā – starp citu, arī romantisma laikmeta stilu pārsniedzošā, gan ne tik radikāli modernā darbā kā J.Roibkes Sonāte, ar skanīgu sasaukšanos fūgā starp ērģelēm un vijoli, ar plaši izstrādātām, patstāvīgām intermēdijām, dažbrīd varbūt pat interesantākām kā fūgas tēma. Itālisks akcents Gtarīno Respīgi Ārijā ar skaidru siciliānas skumju dvesmu malējās daļās un gluži dienvidniecisku gaismu vidusdaļā.
J.Bulava muzikalitāte, smalkais frāzējums atainojās J.S.Baha 2. partitā vijolei solo re minorā gan katras atsevišķas daļas ietvaros, arī prasmē (nepazaudējot kontrastus) veidot visu ciklu kā vienotu veselumu. Sv.Annas baznīcas akustika, noskaņojums bija īpaši pateicīgs šīs kompozīcijas uztverei. Jelgavniekiem bija iespēja klausīties augstvērtīgu koncertprogrammu izcilā sniegumā (A.Reinis, J.Bulavs), tomēr baznīcas solu rindas bija patukšas, jo koncertu vēroja vien pārdesmit interesentu. Žēl, jo sadarbību ar Jelgavu A.Reinis ar šo koncertu pārtrauc. Tik saturīgu, izstrādātu, baznīcas koncertiem netradicionālu, daudzpusīgu mūzikas notikumu Jelgavai trūks.
