2006. gada 27. jūnija «Zemgales Ziņās» pensionāre Aina vēstulē «Ko darīt ar papīru kaudzi?» pauž visu iedzīvotāju viedokli – nepatīkami, ka ar reklāmu «bāžas virsū».
2006. gada 27. jūnija “Zemgales Ziņās” pensionāre Aina vēstulē “Ko darīt ar papīru kaudzi?” pauž visu iedzīvotāju viedokli – nepatīkami, ka ar reklāmu “bāžas virsū”. Nepiekrītu viņas viedoklim, ka televizoru varu izslēgt, kad rāda reklāmas. Tā pārtrauc filmu, un nav zināms, cik gara būs. Kā mākslas darbs filma skatāma un kvalitatīvi baudāma kopumā, nevis reklāmu pārtraukta. Tādējādi tiek samazināta tās vērtība, viengabalainība un kvalitāte. Reklāma uz skatītāju iedarbojas suģestējoši, tā ir mērķtiecīga, garīga ietekmēšana, lai domas un rīcība risinātos pēc reklāmdevēju gribas.
Radio un televīzijas likuma 23. panta 1. un 3. daļa nosaka, izplatot mākslas filmas, tās drīkst pārtraukt, bet lai netiktu mazināta filmas viengabalainība un vērtība. No tā izriet, ka šo likuma pantu iespējams ievērot tikai nepārtraucot filmu. Savās atbildēs (Latvijas Televīzijas 2005. gada 3. augusta atbilde nr. 936/01–5 un Nacionālās radio un televīzijas padomes 2005. gada 12. septembra atbilde nr. 01-10/11-40) LTV un Nacionālā radio un televīzijas padome nepiemin un ignorē likuma 23. panta 1. daļu un nav atbildēts pēc būtības. Domāju, tas ir naudas dēļ. Reklāmas laika pārdošanas ieņēmumi ir Latvijas Televīzijas budžeta ievērojama daļa. Televīzijas programmā mākslas filmai paredzētais laiks pieder skatītājam (ar visiem filmas pārtraukumiem). Izvietojot reklāmu, LTV pārdod filmas pārtraukuma laiku, kas nepieder tai, bet gan skatītājam.
Ar cieņu – Laimonis Dāboliņš
