Šovasar politiķus un valstsvīrus laiks dzen uz priekšu pa galvu pa kaklu. Vēja ātrumā tuvojas rudens, kad vēlētājiem būs jābalso par jauno Latvijas Saeimu. Vienlaicīgi tas būs politiķu padarīto darbu un nedarbu vērtēšanas laiks.
Šovasar politiķus un valstsvīrus laiks dzen uz priekšu pa galvu pa kaklu. Vēja ātrumā tuvojas rudens, kad vēlētājiem būs jābalso par jauno Latvijas Saeimu. Vienlaicīgi tas būs politiķu padarīto darbu un nedarbu vērtēšanas laiks. Tas, ar ko nodarbojas deputāti, sēžot Saeimā pirms savām vasaras brīvdienām, jau gana iztirzāts. Vien jāpiebilst, ka tik traki uz gaidāmajām vēlēšanām orientētu deputātu rosīšanos sen nebija gadījies novērot. Var kaut vai atcerēties neseno deputātu “felleri”, kad divu nedēļu laikā prezidente Vaira Vīķe – Freiberga viņiem vēlreizējai caurlūkošanai atmeta atpakaļ trīs likumus. Valdības vīri, protams, cenšas, kā māk. Vien varas sviras viņu rokās nedaudz citas. Pirmkārt, tās, ticamākais, būs pirms vēlēšanām piedāvātie grozījumi šāgada valsts budžetā. Tie noteikti taps roku rokā ar savu partiju deputātiem, un tad nu tiešām var sagaidīt Dieva zīmes, jo visi centīsies “izplēst” naudiņu savam elektorātam par prieku. Otrs veids, kas ir valdības rokās, – visdažādāko noteikumu un programmu apstiprināšana.
Administratīvi teritoriālā reforma jau staipīta tik ilgus gadus, ka grūti vairs atcerēties, kad sākts par to runāt. Desmit gadu jau nu noteikti. Kāpēc tā “buksējusi”, minēti daudzi iemesli, tomēr, domājams, galvenais līdz šim bijis viens. Pārfrāzējot veco marksisma ļeņinisma cilststēvu Vladimiru Iļjiču Ļeņinu, nedz apakšas to īsti gribēja, nedz augšām tas īsti bija vajadzīgs. Līdz šim varēja iztikt ar vienu lielu galvu (daži to dēvē par ūdensgalvu) – Rīgu – un daudziem rajoniem un pagastiem. Kopumā vairāk nekā pieciem simtiem pašvaldību. Faktiski augšām tas bija izdevīgi – pašvaldības varēja “pielauzt” ātri, tām piešķirot kādu šņaucienu valsts dotāciju. Tas bija izdevīgi arī pašvaldībām, jo neviens tā īsti nemaisījās pa kājām. Ja vēl Rīgā sēdēja savs “čoms”, bija iespēja, ka atlēks arī kāds centra labumiņš.
Nu beidzot Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā tapis un Ministru kabinetā apstiprināts vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma projekts. Tas paredz, ka līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām 2009. gadā jāizveido 167 pašvaldības jeb novadi, un klāt nāks deviņas republikas pilsētas (tagadējām septiņām, tostarp arī Jelgavai, piebiedrosies Jēkabpils un Valmiera). Ja ilgi tika runāts par brīvprātību, tad beidzot augšas ir pateikušas – pietiek, veči, jokoties, jātaisa tik augšā! Jāatzīst, ka pret to balsoja “zaļo zemnieku” ministri, joprojām atbalstot brīvprātīgo novadu veidošanas principu. No vienas puses, viņiem var piekrist – ar varu mīļš nebūsi. Tajā pašā laikā jāsecina, ka ar to brīvprātīgo apvienošanos pie mums tā ir, kā ir. Katrs sev grib būt priekšnieks, tāpēc apdomā – ja, nedod Dievs, notiks apvienošanās, kas sagaida mani? Tas jau nekas, ka daļa pagastu ar niecīgajiem budžetiem velk knapu dzīvību. Jāpiekrīt Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram Mārim Kučinskim, kas minējis – pilnīga brīvprātība novadu veidošanā nav iespējama. Tā neesot noticis nevienā valstī, kurā tāda lieta sākta.
Ja runā par lielajām pašvaldībām, skaidrs, ka reformu pabeigšanā ir ieinteresētas arī tās. Tuvojas 2007. gads, kad būs pieejami jaunā lielā ES finanšu perioda līdzekļi. Līdz šim tos dalīja galvaspilsētā pēc saviem ieskatiem. Te nu lielajiem reģionālajiem spēlētājiem arī savs vārds sakāms, dalot šo ne mazo naudiņu. Vien nelaime, ka oktobrī gaidāmās parlamenta vēlēšanas. Pašlaik skaidrs, ka turpmākā reformas gaita vistiešākā veidā būs atkarīga no spēku samēra starp partijām jaunajā deputātu korpusā.
