Jelgavnieks Vadims Račiks jau desmit gadu pārvietojas invalīda ratiņos. Liktenis ar jauno cilvēku izspēlējis ļaunu joku – lecot uz galvas upē, puisis traumēja mugurkaulu un kļuva paralizēts.
Jelgavnieks Vadims Račiks jau desmit gadu pārvietojas invalīda ratiņos. Liktenis ar jauno cilvēku izspēlējis ļaunu joku – lecot uz galvas upē, puisis traumēja mugurkaulu un kļuva paralizēts.
Vadims vienmēr sevi uzskatījis par labu nirēju un peldētāju. Arī pirms desmit gadiem, kad notika nelaime, bija jauka vasaras diena, un viņš ar draugiem devās uz Svētes upi. Taču lēciens ūdenī bija liktenīgs – Vadims traumēja mugurkaulu, un iestājās kāju paralīze.
“Ūdenstilpes katru gadu kļūst seklākas, tās pamazām izžūst, un lēkt uz galvas vairs nav droši nevienā vietā. Arī es Svētes upē daudzas reizes biju lēcis ūdenī uz galvas, vieta it kā zināma, bet paši redzat, kā notika. Man ir draugi, kas kļuvuši paralizēti pēc lēcieniem uz galvas Kārniņos, Platones upē un citur,” stāsta Vadims.
No 13 gadu vecuma viņš bez bailēm lēcis ūdenstilpēs, niris un lieliski peldējis. Pēc nelaimes puisim dzīve bruka, divus gadus viņš pavadīja mājās, taču tad sāka stāties pretī grūtībām, iesaistoties sabiedriskajā dzīvē. Pēc Vadima iniciatīvas tika izveidota invalīdu (ratiņnieku) biedrība “Edelveiss”. Tagad tās biedri pilsētā ir aktīvi sabiedriskās dzīves dalībnieki, piedalās mācībās, dažādos invalīdu dzīves kvalitātes uzlabošanas projektos un citos pasākumos.
Ja kāds būtu pateicis, ka tā notiks, Vadima dzīve 33 gados būtu citāda. Viņš nesēdētu invalīda ratiņos, aktīvi sportotu, peldētos, iespējams, viņam būtu ģimene, bet tagad jāprot sadzīvot ar neapdomības dēļ gūto traumu.
