Ierodoties kādā vietā, pirmais, ko pamanām, ir apkārtne. Kā tā izskatās, vai ir sakopta. Ja esam tur bijuši agrāk, lūkojam, vai kaut kas kļuvis labāk.
Ierodoties kādā vietā, pirmais, ko pamanām, ir apkārtne. Kā tā izskatās, vai ir sakopta. Ja esam tur bijuši agrāk, lūkojam, vai kaut kas kļuvis labāk. Par to galvenokārt atbildība jāuzņemas tiem, kas mūsu dzīvesvietu apņēmušies apsaimniekot. Protams, vienlaikus atbildīgs ir arī ikviens iedzīvotājs. Galu galā – sacūko ne jau apsaimniekotāji. Nozīmīga ir atgriezeniskā saite starp mūsu dzīvestelpas uzturētājiem un tās iedzīvotājiem. Jelgavā uzturētājus pārstāv pašvaldības uzņēmums “Pilsētsaimniecība”. “Ziņas” iespēju robežās centušās atspoguļot tā novitātes. Jādomā, ka stāstāmā būs vēl vairāk, jo tagad “Pilsētsaimniecība” apņēmusies regulāri informēt plašsaziņas līdzekļus.
Viennozīmīgi – dzīvot kļūst labāk un interesantāk. Īpaši, ja nedaudz pasapņojam, cik skaisti un labi viss izskatīsies nākotnē. Nu kaut vai velosipēdistiem domātais celiņš, kas vītos pa Loka maģistrāli un tālāk pa Kalnciema ceļu. Kas vainas, piemēram, kādam ārzemju “vellapēda” minējam. Atkūlies pa ceļa grambām no leišmales puses līdz Jelgavai, viņš kādreiz skaistā nākotnē varēs aizmīties varbūt līdz pat Rīgas – Liepājas šosejai un doties, kur sirds vēlas. Nauda veloceliņa tehniskā projekta izstrādei esot nākusi no Eiropas, kur šai gana veselīgajai nodarbei pievērš lielu uzmanību. Nav tikai zināms, kad būs pati nauda skaisto cerību realizēšanai. Gadījumā, ja arī šo ieceri izdotos īstenot, modernais veloceliņš diemžēl līkumos blakus Kalnciema ceļam, kas savu izskatu un kvalitāti uz labo pusi nemainīs. Tam naudu neviens, cik noprotams, nedos. Tuvākajā piecgadē nekas nav paredzēts otrās šķiras valsts autoceļa Jelgava – Kalnciems stāvokļa uzlabošanai aiz tilta pār Iecavas upi. Pozitīvas izmaiņas nav gaidāmas arī Tērvetes virzienā, kurp brīvdienās dodas daudzi jelgavnieki.
Protams, visu nekad nebūs iespējams paveikt, bet kaut ko labāku gan mēs būtu pelnījuši. Jāatgādina, ka par ceļu seguma stāvokli jādomā ne tikai Jelgavas un tuvējo pagastu pašvaldībām. Savs vārds sakāms Satiksmes ministrijai un Valsts Autoceļu direkcijai tās paspārnē. Skumji kļūst, ja kaut nedaudz pabraukā pa citu Latvijas rajonu un pilsētu ceļiem un ielām. Par kaimiņvalstīm pat nerunājot. Kāpēc, velns parāvis, tur to prot izdarīt labāk? Mēs esam nemākulīgāki? Rokas mums aug ne tajā vietā? Diezgan daudz runāts arī par to, ka ceļu remonts un būve Latvijā pašlaik izmaksā vairāk nekā kaimiņiem. Pasūtītāji teic, ka “parādi diriģē” ceļu būvētāji, ka trūkst konkurences, jo neesot citu būvdarbu veicēju. Tajā pašā laikā jau ilgāku laiku nerimst runas, ka ceļu būvētāji tirgu “brālīgi” sadalījuši savā starpā, lai nekonkurētu. Kā jau minēts, tāda situācija ir visā valstī. Nelaužot šo nelāgo praksi visā Latvijā vienlaicīgi, situācija neuzlabosies, un ik pa brīdim varēsim dzirdēt un nošausmināties par jauniem būvētāju uzstādītajiem cenrāžiem. Šoreiz taisnība būs kapitālisma apoloģētiem – ja nav pienācīgas konkurences, noteikumus diktē vienīgais pakalpojuma piedāvātājs.
Pagājušajā nedēļā, kad “Ziņas” tikās ar premjerministru Aigaru Kalvīti, ceļu stāvoklis bija nopietna sarunas tēma. Jācer, ka normatīvajos aktos izpaudīsies viņa sacītais: būvētāju padarītajam ir graša vērtība, ja autoceļš bez problēmām nekalpo vismaz desmit gadu. Atliek vien turēt premjeru pie vārda un aicināt pašmāju pasūtītājus šādu normu jau tagad iestrādāt būvdarbu konkursos.
