Latvijā pieņemts lamāt tiesnešus. Šīs profesijas pārstāvjus vaino gan «par lietu», gan tāpat vien – zinot, ka sabiedrība šādu nostāju vienmēr atbalstīs.
Latvijā pieņemts lamāt tiesnešus. Šīs profesijas pārstāvjus vaino gan “par lietu”, gan tāpat vien – zinot, ka sabiedrība šādu nostāju vienmēr atbalstīs. Tiesnešiem pārmet pērkamību, neobjektivitāti, neiedziļināšanos, nepietiekamu izglītību, nemotivētus spriedumus un neprognozējamību. Daudzi no tiem, protams, ir pilnīgi pamatoti. Taču nav tā, ka mūsu valsts tiesiskajai sistēmai vienlaikus viena kāja ir pa pusei ķirmju sagrauzta, bet pārējās briljanta un nevainojamas.
Pašlaik pie mums viens advokāts – īstais grēcinieks: viņš, kā zina visa Latvija, rupji izrunājas un ar saviem ļoti īpatnajiem klientiem kaut ko teic par attiecībām ar tiesnešiem un tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvjiem. Un vēl ir visi pārējie advokāti – tādi kā puseņģelīši, kuri pārsvarā par šo tēmu neizsakās vispār, bet, ja ko bilst, mēģina iztikt ar pusvārdiem, aplinkus izteikumiem. Nekādā gadījumā netiek minēti uzvārdi, konkrēti gadījumi, labākajā gadījumā piemin advokātu ētikas kodeksu.
Bet gadījumu ir vairāk nekā pietiekami. Turklāt lietas, par kurām citās nozarēs troksnis skanētu vai līdz debesīm, advokātu vidē tiek uztvertas pilnīgi normāli. Kaut vai gandrīz regulārās advokātu aizturēšanas kukuļņemšanas un kukuļdošanas gadījumos: citās jomās visbargākie sodi vai vismaz atstādināšana būtu neizbēgama. Šķiet, pat advokatūras cienījamākie pārstāvji to uzskata par kaut ko līdzīgu puišeļu nerātnībām vai futbola mačam. Apmēram tā – divu pušu strīdiņā, kur ir lielas likmes, visi līdzekļi labi, vieni izmanto savus kontaktus un iegāž otros, bet tie – pirmos.
Kaut cik reāls nosodījums nav atskanējis un neatskan, kaut gadījumu netrūkst – intereses pēc var paskaitīt, cik tādu bijis, piemēram, par ilgstošajiem strīdiem tā sauktajā “Ventspils grupējumā”. Jo lielākas summas un likmes, jo neizvēlīgāka mūsu advokatūra metožu izvēlē gan attiecībā pret tiem, kas spriež tiesu, gan tiem, kas atrodas pretējā pusē.
Pat tik lamātās tiesu sistēmas “orgāns” – Augstākās tiesas Senāts – regulāri publicē kādas vadlīnijas un secinājumus, bet Zvērinātu advokātu padomes vadība klusē. Jau gadiem ilgi redzama tikai tās vēlme – kaut kā nogludināt nesmukumus un “pa galvu” sadot tiem, kuru darbības “izkrīt” no klusējot pieņemtā uzvedības modeļa, lai cik greizs tas no normālas ētikas viedokļa būtu.
Cita brēcoša “atgadījumu” kategorija ir interešu konflikti. Jebkurā citā nozarē, un nevis tikai tiesībsargāšanas un tiesību jomā –noteiktas, reizēm rakstītas, reizēm nerakstītas, bet pietiekami skaidras normas. Tie ir pamatprincipi – piemēram, ja ar kādu personu esi pretējās ierakumu pusēs, nemēģini uzmesties tai par tiesnesi; ja tev ir vairākas intereses, kuras savstarpējā acīmredzamā pretrunā, nemēģini īstenot visas, lai arī finansiāli tas ir ļoti izdevīgi; arī tad, ja gribas pagrābt visu, kas iespējams, iedarbojas iepriekš noteikti piedienības rāmji un “bremzes”.
Šādi pamatprincipi ir gandrīz vai ikvienā jomā, bet mūsu advokatūra jau atkal ir izņēmums. Visā nopietnībā kā arguments tiek minēts fakts – bet Latvija taču ir tik ļoti maza. Nevienas citas nozares pārstāvjiem nemaz tik maza nešķiet – bet advokāti ir izņēmums. Advokatūras vadībā, kā rāda pēdējo nedēļu notikumi, piemēram, nevienu neizbrīna fakts, ka viena advokāta iespējamos ētikas pārkāpumus izvērtē viņa kolēģis, kurš atrodas pretējās nometnēs kārtējās prāvās ar augstām likmēm, kas Latvijas advokatūras vidē, kā izskatās, atsver pilnīgi visu. Zvērinātu advokātu padomes vadība kārtējo reizi klusē un izliekas neko nemanām – un šāda strausa politika tiek praktizēta gadiem.
Šķiet, arī Zvērinātu advokātu padomes vadība nolēmusi sagaidīt brīdi, kad Latvijā advokāts kļūs par vienu no neieredzētākajiem anekdošu varoņiem. Vai tikai tad Zvērinātu advokātu padome tā vietā, lai visā nopietnībā izskatītu jautājumus par, piemēram, to, kāpēc kāds advokāts rupji izteicies vai kāda advokāte nav laikus atbildējusi uz ne pārāk saprātīgiem padomes jautājumiem, varētu ķerties pie patiešām būtisku jautājumu sakārtošanas?
Ar ko sākt? Piemēram, apkarot visbrēcošākos interešu konfliktus, nevis ļaut tajos esošajām personām turpināt kārtot personiskos un klientu rēķinus. Advokātu ētikas kodeksu no vispārīga papīriņa un smīnu objekta pārvērst par cienījamu un respektējamu dokumentu. Dīvainas grēkāžu meklēšanas vietā izskatīt arī pārkāpumus, uz kuriem pašlaik tiek pievērtas acis kā uz sīkiem “grēciņiem”. Un vispirms – ne tikai noteikt skaidrus un arī plašai publikai zināmus advokātu uzvedības rāmjus, bet arī rūpēties, lai tos ievērotu visi un ikviens.
Saīsināti no delfi.lv
Ivars Jakovels, politikas zinātņu bakalaurs
