Spriežot par sabiedrības integrāciju Latvijā, agrāk vai vēlāk nonāk pie mazākumtautību pārstāvjiem un izglītības sistēmas – ko skolas varētu darīt un ko dara, lai integrācijas procesu veicinātu.
Spriežot par sabiedrības integrāciju Latvijā, agrāk vai vēlāk nonāk pie mazākumtautību pārstāvjiem un izglītības sistēmas – ko skolas varētu darīt un ko dara, lai integrācijas procesu veicinātu. Parasti lielāka uzmanība tiek pievērsta skolām ar krievu mācību valodu – kāda ir to loma integrācijas procesā, kā šajās skolās īstenotā izglītības politika skar skolēnus, skolotājus, procesus, sabiedrību. Retāk tiek vērtēta skolu ar latviešu mācību valodu loma, mazākumtautību pārstāvju, kuri mācās šajās skolās, pieredze, kā viņi iejutušies, kāda ir apkārtējo attieksme. Lai noskaidrotu šos jautājumus sabiedriskās politikas centrs “Providus” ar Sorosa fonda – Latvija un PHARE atbalstu veica pētījumu “Daudzveidība ienāk latviešu skolās. Mazākumtautību bērnu integrācija latviešu skolu vidusskolu klasēs”.
Analizējot rezultātus, jāsecina, ka situācija nav viennozīmīga. No vienas puses – mazākumtautību bērnu situācija, vērtējot viņu sniegumu, iekļaušanos klasē, attiecības ar klasesbiedriem un skolotājiem, ir laba. Vairums skolēnu jūtas labi, un latviešu un citu tautību skolēnu situācija īpaši neatšķiras. Akadēmisko panākumu ziņā atšķirības starp skolēniem, kuru dzimtā valoda ir latviešu, un skolēniem ar citu dzimto valodu nav būtiskas – īpaši neatšķiras ne vidējās atzīmes, ne vērtējums par grūtībām mācībās. Arī attiecības ar skolēniem (tajā skaitā draugu skaits klasē) un pedagogiem atkarībā no tautības un dzimtās valodas būtiski neatšķiras. Tomēr identificējamas arī problēmas. Daļa skolotāju nejūtas sagatavoti darbam ar citu tautību pārstāvjiem. Par kompetentiem šajā jomā sevi uzskata 54 procenti aptaujāto skolotāju, bet 79 procenti norādīja, ka nav apmeklējuši starpkultūru vai bilingvālās izglītības kursus. Daļa pedagogu nelatviešu skolēnu klātbūtni uzskata par problēmu, norādot uz grūtībām, kas saistītas ar valodu, kultūras tradīcijām. Dažkārt pausta attieksme, ka citu tautību skolēniem būtu labāk izglītoties skolās ar krievu mācību valodu. Pedagogi un skolēni atzīst, ka, mācoties skolā ar latviešu valodu, iekļaujoties vidē, daļai citu tautību pārstāvju zūd savas etniskās grupas tradīcijas, gan runājot par svinētajiem svētkiem, gan lietojot valodu (piemēram, rakstot). Pedagogi atzīst, ka skolā dominē vienas – latviešu – kultūras tradīcijas.
Noslēgumā jānorāda uz vairākiem apstākļiem – riskiem, ar kuriem iespējams, būs jāsaskaras nākotnē un kurus varētu novērst, īstenojot noteiktus pasākumus izglītības sistēmā. Citu tautību pārstāvju īpatsvars skolās ar latviešu mācību valodu pašlaik ir neliels un skolēnu motivācija lielākoties ir praktiska – labāk apgūt valodu, sagatavoties augstskolai.
Pašreizējais citu tautību skolēnu īpatsvars latviešu skolās nerada īpašas problēmas. Tiesa, pastāv iespēja, ka nepietiekama apmācība starpkultūru izglītībā veicinājusi situāciju, ka skolās drīzāk notiek asimilācijas, nevis integrācijas process. Tomēr nav pārliecības, ka mācību iestādes un pedagogi ir gatavi nodrošināt kvalitatīvu izglītības procesu, ja citu tautību skolēnu īpatsvars palielinātos. Turklāt, runa nav tikai par skolēniem, kuri nolēmuši pārnākt no skolas ar krievu mācību valodu, bet arī citu tautību un kultūru pārstāvjiem, kā arī latviešu tautības bērniem, kuri kādu laiku mācījušies ārpus Latvijas. Skolu ar latviešu mācību valodu aktīvāka iesaistīšana integrācijas procesos, pedagogu sagatavošana mazinātu arī skolu segregāciju, kas ir nopietns šķērslis integrācijas procesā.
No www.politika.lv
