Gan jau arī bāleliņš ņems līgaviņu. Rudens izsenis bijis laiks, kad apņemt sievu.
Gan jau arī bāleliņš ņems līgaviņu. Rudens izsenis bijis laiks, kad apņemt sievu. Darbi apdarīti, var kāzinieku lokā palīksmoties. Tik vien jāņem vērā, ka pēc līksmošanās dažam labam, vedot sievu mājās, būs jāpadomā, vai tās būs gana siltas ģimenes ligzdiņas vīšanai. Diemžēl jau sāk iezīmēties situācija, ka maksa par siltumu nākamajā apkures sezonā turpinās savu kāpienu augšup.
Šajās dienās Krievijas gāzes koncerna “Gazprom” augstākā līmeņa amatpersonas paziņojušas, ka turpmāko gadu laikā pakāpeniski paaugstinās dabasgāzes cenas visām Neatkarīgo valstu savienības (NVS) un Baltijas valstīm. Ja šogad dabasgāzes cena tuvākajām ārvalstīm būs vidēji 115 ASV dolāru (64,17 lati) par 1000 kubikmetriem, tad nākamajā, 2007. gadā, cena palielināsies līdz pat 180 ASV dolāriem (100,44 latiem) par tādu pašu daudzumu dabasgāzes. Neatkarīgo valstu savienībai līdz Eiropas cenām paies vēl pāris gadu. Toties līdz Baltijas valstīm tās būs jau atnākušas nākamgad. Mierinājuma vārdi, ka dabasgāze tomēr nemaksās tikpat, cik Vācijā (nav tik tālu jātransportē), šoreiz daudz ko nelīdz. Esam jau sen pārgājuši uz tirgus attiecībām norēķinos ar šo uzņēmumu, kuram, starp citu, pieder “Latvijas gāzes” kontrolpakete. Tiek skaidrots, ka dabasgāzes cenu pārskatīšanu nosakot tikai ekonomiski apsvērumi, kas laicīgi paziņoti Krievijas gāzes importētājiem.
Ja citiem argumentiem, arī starpībai starp gāzes cenu, piemēram, tajā pašā Vācijā un Latvijā varētu daudzmaz piekrist, tad pēdējiem argumentiem īsti ticēt negribētos. Krievijā nekad tirdzniecība ar energoresursiem nav bijusi ārpus valsts politiskās varas kontroles. Turklāt redzams, ka pēdējos gados šī savstarpējā mijiedarbība kļūst arvien spēcīgāka. Pirmkārt, tas ir jau būvēt sāktais dabasgāzes vads pa Baltijas jūru no Babajevas ciema, kas atrodas aptuveni 400 kilometru no Viborgas pie Somu jūras līča līdz aptuveni 1200 kilometru attālajai Greifsvaldei Vācijas ziemeļaustrumos. Vispirms līgums par tā būvi tika slēgts starp Vācijas un Krievijas valdībām. Vēlāk parādījās informācija, ka projektā iesaistās arī Nīderlande un Lielbritānija. Pirmā šajā gadījumā darbosies kā tranzītvalsts, caur kuru Krievijas gāze nokļūs pie britiem.
Otrkārt, šādas politikas piekopšana, risinot sarunas par nākotnes enerģētikas politiku, nevis kopīgi visai Eiropas Savienībai, bet ar atsevišķām dalībvalstīm, ļauj Krievijai perfekti jau tagad un vēl vairāk nākotnē “uzsēdināt uz āķa” katru, līdz visas sapīsies kopīgā energoatkarībā no vienas galvenās energonesēju piegādātājas. Tās ir muļķības, kuras mēģina iegalvot projektā iesaistītās valstis, ka no viņu puses ir prasības Krievijā veikt nopietnas reformas politiskās demokrātijas virzienā. Ikvienai Rietumeiropas valstij svarīgas tikai savas intereses. Principā tās nosodīt par šādu soli arī nebūtu taisnīgi. Katra no šīm dalībvalstīm galu galā domā vispirms par savām nacionālajām interesēm. Runas par kaut kādu nopietnu kopīgo politiku vismaz pagaidām ir tikai tāda tukša petaržu šaušana. Vienīgi žēl, ka mēs te uz vietas pārāk akli burts burtā mēģinām sekot visiem Briseles norādījumiem, ieskaitot tarifu likmes un prasības, arī tad, ja no tā pamatīgi dabū ciest mūsu cilvēki. Tā kā jāmeklē vien īlens, ar ko izdurt vēl vienu caurumu jostas ciešākai savilkšanai. Droši var teikt, ka jau šoziem par siltumu būs jāmaksā vairāk.
