Kāda mums Jelgavā daļa, ko grasās būvēt Rīgā?
Kāda mums Jelgavā daļa, ko grasās būvēt Rīgā? Ja kāds biznesmenis sadomā celt kādu jaunu lielveikalu vai viesnīcu, tad nekādas. Tomēr, ja grandiozā būvē plāno tērēt līdzekļus no valsts budžeta, nekur Latvijā nedrīkst būt vienaldzīgi, ko tad īsti grasās būvēt Rīgā vai jebkur citur.
Jau labu laiku tiek apspriesta ideja celt koncertzāli Rīgā, kas, citējot valsts aģentūru “Jaunie Trīs brāļi”, būtu Latvijā pirmā pasaules standartiem atbilstošā akustiskā koncertzāle un pirmais kopš 1905. gada īstenotais nacionālas nozīmes kultūras infrastruktūras objekts. Būvēšanas pamatojumu iespējams apšaubīt, painteresējoties par “atbilstošajiem pasaules standartiem”, un fakts, ka “100 gadu nekas kultūrai nozīmīgs nav celts”, vēl nenozīmē, ka pienācis pēdējais brīdis tik dārga projekta īstenošanai. Kultūras nozarē svarīgāk ir sakārtot iekšējās lietas, piemēram, atrisināt jautājumu ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri vai sabalansēt atalgojuma līmeni kultūras darbiniekiem. Laikā, kad jācīnās ar inflāciju, būtu atrodamas arī citas prioritātes, kurām būvniecībai atvēlēto naudu novirzīt.
Lēmums par koncertzāles atrašanās vietu šķiet, maigi izsakoties, nepārdomāts. AB dambis atrodas Daugavas kreisajā krastā pretī viesnīcai “Radisson SAS”. No tā paveras skaista ainava pāri Daugavai uz Vecrīgu un tās baznīcu torņiem. Šī vieta ir unikāla, jo abās pusēs atrodas ūdens. Tā ir klusa un mierīga pussala pretstatā nemierīgajam pilsētas centram. Šajā vietā nav iespējams izveidot atbilstošu ceļu, piebrauktuvju un stāvvietu tīklu. Argumenti, ka cilvēki savas automašīnas novietos tuvākajās stāvvietās un nāks uz koncertu kādu gabalu kājām, šķiet naivi. Saulainā laikā par to vēl varētu fantazēt, bet lietū vai slapjdraņķī dāmas vakarkleitās un kungi smokingos diez vai vēlēsies kājām mērot pamatīgu gabalu no attālākas autostāvvietas līdz koncertzālei. Vai nebūtu nesalīdzināmi lētāk un apkārtējai videi izdevīgāk attīstīt apstādījumu vidi, kas uz AB dambja jau atrodas, un koncertzāles būvniecības vietu pārcelt citur, piemēram, Uzvaras parkā vai pie Spilves pļavām?
Koncertzāles plānotājiem, iespējams, paslīdējis garām arī fakts, ka 2004. gadā izsludināto Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumos minēts, ka Daugavas abas krastmalas, ieskaitot Āgenskalna līča piekrasti, Ķīpsalu un Klīversalu, saglabājamas neapbūvētas kā publiska ārtelpa. Turklāt tiktu apbūvēts ne tikai dambis, bet arī nu jau aizberamais līcis. Grūti iedomāties, kurš mūsu valstī spēs apstādināt Kultūras ministriju no šī likuma pārkāpuma. Bet par šādu rīcību, iespējams, Rīga tiks izsvītrota no pasaules kultūrvēsturiskā mantojuma saraksta. Pēc UNESCO speciālistu domām, nav pieļaujama jaunu ēku celtniecība vēsturiskā centra un buferzonas teritorijā.
Koncertzāles projekts izskatās pēc masīvas būves, par kuru pirmajā brīdī nav iespējams pateikt, kam tā paredzēta. Tā kā koncertzāli uz 50 metrus šaurā dambja uzcelt nav iespējams, paredzēts aizbērt pagaidām divas trešdaļas līča starp dambi un krastmalu. Ar to viennozīmīgi nepietiks, lai atrisinātu infrastruktūras problēmas. Lai kaut vai daļēji atrisinātu problēmas ar ceļiem un stāvvietām, nepieciešams aizbērt visu līci.
Koncertzāles celtniecība paredzēta uz pāļiem, kas ir vairākas reizes dārgāka nekā uz sauszemes. Vai Latvija tiešām ir tik bagāta, lai atļautos tā mētāties ar naudu? Koncertzāles izmaksas iekļaušoties 30 miljonos latu. Salīdzinājumam Nacionālās bibliotēkas ēkas izmaksas, kura platības ziņā būs tikai aptuveni divas reizes lielāka par koncertzāli un kuru būvēs uz zemes, jau sasniegušas 167 miljonus latu. Te jau skaidri saskatāmi meli no Kultūras ministrijas puses. Iespējams, atsevišķi tās darbinieki, ieskaitot ministri, spēj noticēt neticamajam, bet jājautā, kurš viņiem šos melus spējis pārliecinoši pasniegt kā patiesību?
Saīsināti no www.delfi.lv
