Par citos medību laukos aizgājušajiem mēdz teikt vai nu labu vai neko.
Par citos medību laukos aizgājušajiem mēdz teikt vai nu labu vai neko. Līdzīgu saudzēšanas laiku priekšvēlēšanu periodā izpelnās arī atsevišķi politiskie grupējumi, kad kārtējo lišķību un galviņu glaudīšanas masu invāzijas ietvaros atsevišķu to locekļu īstenā vai izdomātā “spožuma” un “ģenialitātes” ēnā nereti tiek piemirstas pat tādas, citkārt mākoņos celtas vērtības, kā procesu atklātība un caurspīdīgums.
Komerctelevīziju skatītājiem un radio klausītājiem pēdējo nedēļu laikā, domājams, nebūs paslīdējusi garām nemanīta “lembergiāde” ar savdabīgiem, mazliet kutelīgiem Ventspils mēram Aivaram Lembergam adresētiem jautājumiem. Turklāt laiku, kad no elektorāta atmiņas mazliet pabālējuši “zaļo zemnieku” tiesu skandāli par politisko partiju finansēšanas likuma pārkāpumiem, bet jauni nesmukumi vēl nav sastrādāti, publiskai sevis atrādīšanai masām izvēlējusies arī Saeimas spīkere un Lemberga domubiedrene Ingrīda Ūdre, rokrokā ar palīdzi, kas pazīstama kā Marta no slavena kinošedevra, paejot tuvāk tautai Vidzemes tirgū un vienatnē visā krāšņumā atrādoties dažādas privātuma pakāpes, taču bulvārpresē plaši atspoguļotās sabiedrības krējuma ballītēs.
Par Saeimas vēlēšanu biedējošo tuvumu auditorijai atgādina arī savdabīgi videorullīši, kuros sabiedrībā pazīstami un ne tik pazīstami cilvēki slavē atsevišķu Tautas partijas (TP) ministru veikumu. Varētu teikt – nu, kas tur liels, cīņa par simts krēsliem tepat deguna galā, tāpēc arī sākusies tēla spodrināšana. Tā gan, ja vien nebūtu tāds sīkums, ka atkal kārtējo reizi kļuvis redzams, ka tā sauktie kampaņu finansēšanas noteikumi un aģitāciju ierobežojošā likumdošana Latvijā ir caurāki par sietu, kurā zem tekoša ūdens noskalot daļu ienākušās zemeņu ražas. To uzskatāmi papildina dažu TP figūru drosmīgā un nepārprotamā nostāja, sākotnēji spītīgi kā jaunām meitām sienaugšā noliedzot jebkādu saistību ar propagandas videomateriāliem un to publiskošanu, bet vēlāk pilnībā atsakoties no jebkādiem komentāriem par to, kas gan varētu būt tie anonīmie labdari, spalvu pucēšanas kampaņas organizatori un finansētāji. Sak, neko nezinām, neko neteiksim, un visi gali ūdenī…
Latvija, par laimi, ir pietiekami maza valsts, kur šādus kaķa un peles spēles mēģinājumus lielākoties var pielīdzināt īlena zūmēšanai linu kulē, tādēļ nebija vajadzīgs pārāk daudz laika, lai sabiedrība uzzinātu, ka šo propagandas ziepju operu apmaksā samērā nesen dibinātā “Sabiedrība par vārda brīvību”, ko izveidojuši divi TP tuvu stāvoši cilvēki, tajā skaitā arī pašreizējā premjera Aigara Kalvīša biroja vadītājs Jurģis Liepnieks.
Gaužām skeptiski vērtējama Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) iecere pārbaudīt, vai, reklamējot TP ministrus, netiek pārkāpti politisko partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas likumu nosacījumi. Jau tagad diezgan skaidrs, ka šīs videoepopejas organizatori atraduši veidu, kā rafinēti apiet valsts izliktos šķēršļus, proti, ierobežojumus. Jo pašlaik gan KNAB, gan jebkurai citai tiesībsargājošai institūcijai būs ārkārtīgi grūti, ja ne pat neiespējami juridiski korektā kontekstā televīzijā demonstrētos videomateriālus ielocīt “politiskās reklāmas” rāmī.
TP videorullīšu titros tiek uzbāzīgi atgādināts, ka “jums ir tiesības to zināt”, taču nevienam nešķiet svarīgi, vai kādam vispār ir vēlēšanās šos verbālos un uzspēlētos savārstījumus klausīties, savukārt “ētisko pusi” pastiprina pašreizējā veselības ministra un valdības talantīgākā komiķa Gundara Bērziņa izteikums “lai ētika paliek ņerkstekļiem”, kas stabili pretendē uz paliekošu vietu vismaz kādā stulbumu topā un liecina, ka vismaz retorikas ziņā Bērziņš bijis gana uzcītīgs “kretīnu un amorālo mīkstmiešu” pazinēja Šķēles skolnieks.
