Saradusi ar Jelgavas ikdienu, bedrainajām ielām un citām nekārtībām, nedēļas nogalē devos palūkoties, kā dzīvo citviet.
Saradusi ar Jelgavas ikdienu, bedrainajām ielām un citām nekārtībām, nedēļas nogalē devos palūkoties, kā dzīvo citviet. Šoreiz gadījās ieklīst Valmierā, kuru līdzīgi kā Jelgavu var uzskatīt par novada centru. Nepievēršot uzmanību sīkumiem, jāteic, ka uzreiz pamanāmas salīdzinoši labās kvalitātes ielas. Protams, arī tur asfaltsegumā bijušas bedres, taču tās aizdarītas tik kārtīgi, ka atšķirība gandrīz nav pamanāma. Īpaši pateicības vārdi veltāmi grants seguma ceļu laistīšanai, jo, lai gan ir karsts un sauss laiks, pat sīkākajās ieliņās putekļu mākoņu nebija. Jelgava šajā jomā krietni atpaliek no Valmieras. Tā kā mūsu pilsēta ir lielāka, varbūt nevajadzētu laistīt divas reizes dienā un visas ielas, bet, ja apslacītu putekļainos ceļus vismaz reizi dienā, domāju, daudzi iedzīvotāji beidzot varētu ieelpot arī svaigu gaisu.
Gadījās arī tā, ka Valmierā nedēļas nogalē noslēdzās četru dienu ilgie pilsētas svētki. Ja lustēšanās, izklaides un kultūras programmas tur bija līdzīgas kā Jelgavā, tad šis tas tomēr atšķīrās. Kaut vai pilsētas tēvu rūpes par cilvēku drošību – pasākuma tuvumā bija noteikti braukšanas ātruma ierobežojums līdz 30 kilometriem stundā, kuru ievērošanu cītīgi uzraudzīja policijas darbinieki. Nebūtu slikti, ja šādu pieredzi aizgūtu arī mūsu Domes vadība, jo nereti tieši izklaides pasākumu dienā Jelgavā tiek reģistrēti ceļu satiksmes negadījumi, kas varēja nenotikt, ja vien braucējiem kāds liktu būt kārtīgākiem. Protams, savs vārds te sakāms arī policijas darbiniekiem, jo diemžēl šoferu kontrole mūsu ielās klibo. Saprotams, trūkst darbinieku, tomēr apnicis nolūkoties “krutajos”, kas pilsētas centrālās ielas vēlas salīdzināt ar lidostas skrejceļu – skat, ātrums tik liels, ka tūlīt pacelsies spārnos. Svētdien intereses pēc “iesēdos astē” kādam BMW vadītājam, kas laikam jau nebija pamanījis zīmi “Jelgava” un pa Rīgas ielu nesās ar ātrumu pāri 100 kilometriem stundā. Kad tālumā ieraudzīju pretī braucošo policijas automašīnu, nopriecājos, ka trakuli vismaz apturēs un izteiks aizrādījumu, taču manas cerības nepiepildījās. Likuma sargi (starp citu, viņiem mugurā bija dzeltenās Ceļu policijas vestes) vienaldzīgi nolūkojās skrējējā un mierīgi brauca tālāk. Izrādās, ka arī viņi pārmantojuši sabiedrības slimību – vienaldzību pret apkārt notiekošo, un, ja tas neskar viņus tieši, tad labāk vispār likt visam mieru.
Parunājoties ar valmieriešiem, atklājās vēl kāda patīkama tradīcija, kas būtu pārmantošanas vērta. Valmieras pensionāriem, kas pārkāpuši 70 gadu slieksni, ik Ziemassvētkus un Lieldienas pašvaldība sarūpē nelielas (apmēram piecu latu vērtas) dāvaniņas un īpaši sumina svētkos, nogādājot apsveikumu mājās. Lai gan dāvana nav milzīga, pensionāri esot patiesi priecīgi, ka netiek aizmirsti, un tas ir jauks pārsteigums viņu ikdienas dzīvē. Mani ieinteresēja, no kurienes pašvaldības iegūst līdzekļus dāvaniņām. Izrādās, ka viss ir vienkārši – pašvaldība ar lūgumiem vēršas pie uzņēmējiem, lai tie palīdzētu sakomplektēt pārsteigumus, bet nereti, slēdzot līgumus ar lielākiem veikaliem par telpu nomu vai citiem pakalpojumiem, tiek iekļauta arī prasība atvēlēt pārtikas produktus vai citas mantas labdarībai. Tā dāvaniņas tiek savāktas, un pašvaldībai atliek tikai noorganizēt to piegādi pensionāriem. Kāda Domes darbiniece tā arī pateica – var visu, ja grib. Jācer, ka arī mūsu pusē gribēšana, vismaz tuvojoties vēlēšanām, parādīsies.
