Napoleons, iekārtojot ceļus, tos esot būvējis tā, lai, izbraucot no vienas pilsētas, ceļa galā būtu redzama nākamās pilsētas baznīca.
Napoleons, iekārtojot ceļus, tos esot būvējis tā, lai, izbraucot no vienas pilsētas, ceļa galā būtu redzama nākamās pilsētas baznīca. Dieva namam vienmēr ir bijusi svarīga loma ikvienas pilsētas un valsts dzīvē, jo nereti baznīca ir ne tikai vieta, kur palūgties, bet arī patvērums un gudrības krātuve. Arī Jelgavā paceļas vairāku baznīcu torņi, un katram no tiem sava vēsture, atmiņas un piedzīvojumi. Atskatīties uz katoļu katedrāles pieredzēto aicina tās simts pastāvēšanas gadi, kurus atzīmēs šosvētdien. Laika posms, kurā pieredzēti gan prieki, gan bēdas, tikusi piedzīvota sagrāve un atkal atdzimšana.
Inga Karlinska
“Mūsu katoļu katedrālei jau simts gadu. Simts. Baznīcai tas nav daudz. Cilvēkam? Tik garu mūžu Dievs atvēl vien retajam. Simts gadu ir robeža, aiz kuras laika izjūtā sākas mūžība. Tādēļ uz brīdi jāapstājas un jāatskatās. Mūsu katedrāle Jelgavā, cienīga un stalta, aicina ienākt, lai tiktos ar Dievu un līdzcilvēkiem. Jā, ceļu pie Dieva ir tik, cik ir cilvēku, kuri šo ceļu iet. Cilvēks steidzas, aizņemts rūpēs vai sāpēs, ko nodot Dieva rokās neprot vai arī neuzdrīkstas. Bet te, katedrālē, iespējams atjaunot katram savu tiltu ceļā pie Visaugstākā,” ar tādiem vārdiem sāksies grāmata par Jelgavas Bezvainīgās jaunavas Marijas Romas katoļu katedrāles simtgadi, kas šajās dienās jau būs nopērkama katedrāles grāmatu galdā.
Šosvētdien uz simtgades svinībām Jelgavā ieradīsies Pāvesta nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Pēteris Stefans Curbrigens, kā arī garīdznieki no visas Latvijas. No vairākām Latvijas vietām, piemēram, Tukuma, Rēzeknes, Dobeles, ticīgie dosies šurp atzīmēt Jelgavas diecēzes bīskapa sēdekļa simtgadi, vēlot vēl piedzīvot daudzas apaļas jubilejas.
No 30 cilvēkiem līdz plašai draudzei
Jelgavā 17. gadsimtā jau bija izveidojusies stabila katoļu draudze apmēram 30 cilvēku sastāvā, tāpēc radās nepieciešamība pēc baznīcas. No 1630. līdz 1635. gadam (dažos avotos arī 1634. gadam) Svētā Jura katoļu baznīcu cēlis hercogs Frīdrihs, taču pilnībā celtniecību pabeidzis hercogs Jēkabs 1645. gadā. Ēka bijusi balta, ar četrstūrainu torni, kas slējies četru stāvu augstumā. Tā bijusi gandrīz tāda pati kā Svētās Trīsvienības baznīca – ar marmora grīdu un dakstiņu jumtu. Ja nebijis lielais mitrums telpu iekšienē, baznīca varbūt vēl šodien stāvētu savā vietā. Taču pēc trijiem gadsimtiem mitruma stipri irdinātās sienas draudēja sabrukt. Baznīca savu laiku bija nokalpojusi, tāpēc 1904. gadā pieņēma lēmumu dievnamu nojaukt.
Drīz pēc tam par Latvijā, Lietuvā, Spānijā, Portugālē un Francijā savāktajiem līdzekļiem, klāt pieliekot grāfa Plātera pabalstu un ieņēmumus par pārdoto dārgakmeni, Monsinjora Kazimira Jasenas vadībā (viņš Jelgavā kalpoja no 1902. līdz 1944. gadam) vecās baznīcas vietā radīja jaunu. Pēc Kārļa Eduarda Strandmaņa projekta celtniecību veica būvuzņēmējs Pumpītis. Jaunās baznīcas pamatus iesvētīja bīskaps K.F.Cirtauts. Būvi pabeidza 1906. gadā un iesvētīja Svētā Jura godam. Neogotikas stilā celtā sarkano ķieģeļu ēka ar torni un trīs jomiem kļuva par vienu no lielākajām pilsētas sakrālajām celtnēm.
1925. gadā bīskaps Jāzeps Rancāns konsekrēja Svētā Jura baznīcu un nosauca to par Bezvainīgās Jaunavas Marijas baznīcu, kas bija tolaik iesvētāmo baznīcu populārs tituls (saistīts ar Dievmātes parādīšanos Lurdā 1858. gadā).
Ievērojamais arhitektūras piemineklis smagi cieta Otrā pasaules kara laikā: 1944. gada jūlija beigās baznīca nodega, atstājot vien mūru krāsmatas. Tās pēckara atjaunošanu 1948. gadā uzņēmās vikārs Dr.J.Ancāns, vēlāk darbus vadīja priesteris V.Kozlovskis un ķesteris Antons. Tika aizmūrēti ložu caurumi, uzlikts jumts, veikti iekšdarbi, taču torņa smaile palika neatjaunota.
1992. gadā dievnama atjaunošanu, restaurējot oriģinālajā augstumā torņa smaili, pabeidza prelāts Jānis Silēvičs. Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas baznīca tobrīd vēl bija Liepājas diecēzē, kuras darbību atjaunoja 1991. gadā, par vadītāju ieceļot un iesvētot bīskapu Jāni Buli. No 1992. līdz 1996. gadam Jelgavā bija arī Liepājas diecēzes bīskapa rezidence.
1995. gada 2. decembrī Pāvests Jānis Pāvils II deva rīkojumu izveidot Jelgavas diecēzi un par tās sēdekli nozīmēja Bezvainīgās Jaunavas Marijas baznīcu, piešķirot tai katedrāles statusu ar visām tās tiesībām un privilēģijām. Pēc dažām dienām Pāvests Jānis Pāvils II par jaunizveidotās Jelgavas diecēzes bīskapu nozīmēja Antonu Justu. Viņu konsekrēja 1996. gada 6. janvārī Romā, bet 25. marta svētās Mises laikā Jelgavā svinīgi nolasīja minētos rīkojumus un ievadīja bīskapa amatā. Ar šo inaugurāciju baznīca faktiski ieguva katedrāles statusu.
Jelgavas diecēze aptver visu Zemgali, sākot no Tukuma rajona ziemeļos un beidzot ar Krāslavas rajona Daugavas kreisā krasta teritoriju dienvidaustrumos. Tajā ir ap piecdesmit draudžu, ko apkalpo 24 priesteri. Jelgavas katedrāle vien apkalpo apmēram 16 000 katoļticīgo.
Triju baznīcu būvētājs
Vienu no nozīmīgākajiem ieguldījumiem Jelgavas katedrāles attīstībā ir devis jau pieminētais monsinjors Kazimirs Jasenas (1867 – 1950). Būtiskākais viņa dzīves stāstā ir tas, ka K.Jasenas Latvijā uzcēlis trīs katoļu baznīcas, tostarp Jelgavas katedrāli, kā arī bijis mākslas un vēstures entuziasts.
Pēc Jelgavas Klasiskās ģimnāzijas un Kauņas Garīgā semināra pabeigšanas viņš ieguva tiesības iestāties Pēterburgas Garīgajā akadēmijā, taču vājās veselības dēļ ārsts neļāva viņam mācīties. Tas gan neliedza iespēju 1889. gadā tapt iesvētītam par priesteri un kļūt par vikāru Trīšķu draudzē Žemaitijā, vēlāk Jelgavā. Dzīvodams Laimiņu draudzē, kur K.Jasenas bija prāvests, viņš uzcēla sarkano ķieģeļu baznīcu Tukumā, bet, mainoties darba vietai, atjaunoja arī Brunavas baznīcu.
1902. gadā K.Jasenas sāka kalpošanu Jelgavā, un pirmais nozīmīgākais darbs bija jaunas baznīcas celšana.
Kalpošanas gados Jelgavā K.Jasenas centās apvienot daudznacionālo draudzi, sniegt tai arī intelektuālas zināšanas, par ko liecina svētdienas skolas bērniem un pieaugušajiem, kā arī bibliotēkas izveide. Līdztekus garīdznieka darbam viņš publicēja daudz mākslas un kultūras vēstures pētījumu, kā arī literāros darbus.
Lai arī kopumā monsinjora dzīve bija veiksmīga, pēdējie pieci gadi izvērtās diezgan traģiski. 1944. gada jūlija ugunsgrēkā, kad dega Jelgavas katoļu baznīca, aizgāja bojā K.Jasenas bagātīgā bibliotēka. Sadega arī grāmatas “Baznīcas mākslas vēsture” abu sējumu manuskripti, kā arī viņa lugas un daudzi citi materiāli.
Atstādams Jelgavu, 77 gadus vecais monsinjors dažas diennaktis pavadījis frontes ierakumos kopā ar karavīriem. Kā atceras aculiecinieki, Rīgā, kur viņu pieņēma bīskaps J.Rancāns, K.Jasenas ieradies čībās un apakšveļā. Drīz vien viņš pārcēlās un Liepāju, kur arī nomira. Tuvinieki uz bērēm netika, jo Liepāja bija robežzona, kur varēja iebraukt tikai ar speciālām atļaujām.
Ar dziesmām un lūgšanām
Par katru no baznīcas darbiniekiem būtu sakāms kāds labs vārds, jo bez viņiem diez vai draudzes garīdzniekiem izdotos tik labi veikt savu darbu. Neaizvietojams palīgs bīskapa darbā ir sekretārs Sergejs Karčevskis, kā arī svētdienas skolas vadītāja Marijas leģiona kūrijas prezidente Marija Ruščaka. Sava veida baznīcas simbols ir grāmatu galda vadītāja Broņislava Markeviča un dievnama kārtības uzturētāja Felicita Gaišulīte.
Kas gan būtu baznīca, ja tajā līdzās lūgšanām neskanētu dziesmas, tāpēc nozīmīgu vietu ieņem arī draudzes koris. Kopš 1993. gada par Jelgavas katoļu katedrāles ērģelnieci un kora diriģenti strādā Edīte Bergmane. Viņas vadībā draudzes koris ir muzicējis skaistākajās Latvijas katoļu baznīcās – Dobelē, Tukumā, Skaistkalnē, Dvietē, Ozolainē, arī Rīgas diecēzes katoļu baznīcās. Korim izveidojusies cieša draudzība ar rīdziniekiem – Svētā Franciska katoļu baznīcas jauniešu kori un Svētās Magdalēnas baznīcas draudzes kori (2005. gadā kopā apceļota Austrija un muzicēts dažādās katoļu baznīcās).
Ik svētdienas Misē izskan garīgās dziesmas, kora repertuārā iekļauti arī nozīmīgi lielās formas darbi – V.A.Mocarta “Missa brevis” un “Kronēšanas mesa”, F.Šūberta “Mesa” un “Missa brevis”, G.Forē “Rekviēms” un citi. Kopš 2001. gada ērģelnieces Edītes vadībā sekmīgi darbojas bērnu ansamblis. Tas ne tikai uzstājas lielākajos baznīcas svētkos un svētdienas skolas pasākumos, bet bieži koncertē arī pilsētā.
Jau sen Jelgavas katoļu katedrālē darbojas poļu koris (gan svētkos, gan svētdienās baznīcā notiek dievkalpojumi poļu valodā). Šis koris ne tikai piedalās Jelgavas Poļu biedrības kultūras dzīvē un aktīvi iesaistās pilsētas mēroga pasākumos, bet arī koncertējis vairākās citās Latvijas katoļu baznīcās, kurās dievkalpojumi notiek poliski. 2005. gadā koris pabija Polijā, lai Suvalku pilsētā dziedātu festivālā “Maizes svētki”.
Izmantoti materiāli no grāmatām “Jelgavas katoļu katedrāle” un “Jelgavas katedrālei – 100”.
