Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā savu pasaules tvērumu mums atklāj viesis no kaimiņzemes Lietuvas.
Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā savu pasaules tvērumu mums atklāj viesis no kaimiņzemes Lietuvas. Mākslinieks un pedagogs Vitolis Trušis nav gluži svešs mūsu pilsētas mākslas cienītājiem, jo kopš astoņdesmitajiem gadiem viņa darbi šeit bijuši skatāmi Šauļu mākslinieku grupas izstādēs.
Aplūkojot ekspozīciju, diezgan skaidri noprotams, ka mākslinieks darbojas dažādās monumentālās mākslas jomās – freska, mozaīka –, savukārt gleznās, pasteļos varam saskatīt, kā turpinās šie stabilās līnijas, formveides un satura vispārinājuma principi. Katra mākslinieka radošajā dzīvē, darbos iespējams nolasīt vairāk vai mazāk izteiktus laika posmus, periodus, kas var būt iezīmīgi gan ar izmantoto tēmu, tehnisko paņēmienu pielietojumu, gan specifisku domāšanas modeli, kompozīciju. Arī šajā izstādē visai uzskatāmi atklājas katra laika savdabīgās zīmes. Astoņdesmito gadu zīme, kas bija izplatīta un tolaik nozīmīga lietuviešu tēlotājā mākslā, saistīta ar krucifiksu kokgriezumiem un mitoloģiskajiem tēliem. Tā bija savdabīga tautas pašapziņas un piederības apliecinājuma izpausme. Šos motīvus mākslinieks gleznoja kā simbolus – tautas atmodas vēstnešus. Izstādē aplūkojams viens no tā laika darbiem – “Valdnieks” (1987).
Deviņdesmito gadu darbos dominē tās pašas sajūtas, kādas valdīja politikā, sabiedrībā un katra cilvēka ikdienā. No vienas puses prieks, tālejoši plāni, iespējas, bet turpat līdzās dažs vilšanās brīdis, skarba ikdiena, kuru varbūt ne vienmēr ir vēlēšanās apjaust. Mākslinieks šajā laikā daudz glezno ainavas ar raksturīgu horizonta līniju un blāvu, sarkanu sauli dūmakā, dūmos. Ainavas un laika skarbumu akcentē gan pusuzartais lauks “Arumos” (1995), gan karmīna sarkanā, aukstā saules zīme “Uz horizontu” (1995). Tā paša laika portretu gleznojumos skatāmas cilvēku dzīvesstāstu epizodes un mūži, kas ilustratīvi, bet izteiksmīgi mums nes šo vēstījumu. V.Trušis veiksmīgi savās portretu kompozīcijās izmanto dažādus papildu elementus – koku siluetus, koka mizas faktūru (“Stumbrs”, 2003/2004), krustu (“Pie ozoliem”, 1990/1991), dūmaku, kas izteiksmīgi raksturo, papildina un rada emocionālu noskaņu, ja runā par nodzīvotu mūžu. Tajā pašā laikā ir portreti, kuros mākslinieks attēlo tikai sev zināmus stāstus, bet skatītājs, to nezinot, var tvert atsevišķu ironijas vai groteskas zibsni (“Vakara viesis”, 2001).
Ievērojamu daudzumu no izstādē eksponētajiem darbiem veido gleznas, kurās skatāmas vecas, pamestas ēkas, dievnamu drupas. Tās nav gluži vienkāršas dokumentālas ainas, bet mākslinieka sajūtu piepildītas līdzības, simboli, arī skumjas par vērtību sairšanu. Tajā pašā laikā gleznotājs ar lielu pietāti vērš skatītāja uzmanību uz Lietuvas vēstures fragmentu nozīmi, un šajā gadījumā viņš veido savdabīgu mozaīku. Drosmīgi savienojot vecu, pussabrukušu šķūnīti (“Aptumsums”, 1996), kurš joprojām ir ainavas centrālais tēls, kaut arī tā noderība palikusi tālā pagātnē, ar reiz stalta dievnama drupām (“Krēslas viesis”, 1995), kuras vien radošai dvēselei stāsta par bijušo varenību. Kapsētas majestātiskie vārti (“Ēna”, 1992) veido vienlīdz romantiski sirreālu noskaņu gan pusdienlaika saulē, gan pusnakts mēnesgaismā un mežā ieaugusī, reiz greznā kapliča (“Durvis”, 1993/1999) ar atvērtajām durvīm savdabīgi aicina vai pavada.
Jau minēju, ka gleznotājs bieži savos darbos izmanto simbolus, zemtekstus un grotesku, kā savdabīgākais darbs šajā ziņā, manuprāt, jāatzīmē glezna “Pēdējais stars”, kur veikli tiek balansēts uz nosacītības robežas. Vakara saules apspīdētie priežu stumbri vienā mirklī var kļūt plakani un asociējas ar saslietiem dēļiem. Aina iegūst pavisam citu noskaņu, un gleznas nosaukums atver domas ceļu uz jaunu redzamā interpretāciju.
V.Trušis savā glezniecībā ir skarbs un askētisks, viņa ainavas ar skaidri definēto horizontu vienlaicīgi rada bezgalības ilūziju un priekšstatu par vienkāršu, bet pierastu dzīves telpu – Ziemeļlietuvu. Tajā pašā laikā mākslinieka radošais gars jūtīgi tver un analizē visdažādākās vērtības dabā, cilvēkā, savstarpējās attiecībās (visplašākajā nozīmē), un tas varētu būt vienojošais punkts pasaules uztverē ar mums, Zemgales līdzenumā esošajiem.
Ir skaisti, ja savas dzimšanas dienas priekšvakarā var sagatavot tik jauku dāvanu daudziem jelgavniekiem. Paldies.
